Aiz muguras ne tikai pasaules gala gaidīšanas drudzis, dažādām labdarības akcijām bagātie Ziemassvētki, bet arī Vecgada pavadīšanas un Jaungada sagaidīšanas kņada. Dāvanu kalni un svētku galdi krietni patukšojuši veikalu plauktus, izšauti krāšņi salūti, izdzertas neskaitāmas šampanieša glāzes, izskanējis daudz laimes vēlējumu. Izsijāti un izsvērti aizvadītā gada labie un sliktie darbi, kā arī visnozīmīgākie notikumi. Visas gada nominācijas ir saņēmušas savas balvas. Katrs – pēc nopelniem. Tā notiek ik gadu. Ne tikai valsts līmenī, arī katra cilvēka dzīvē. Katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Arī 2013.gads ir kā balta lapa, uz kuras 365
dienas ikviens centīsimies atstāt savas pēdas, kuras tā izskaņā atkal tiks mērītas un svērtas. Tā top mūsu valsts vēsture. Tikai mūsu pašu darbi to iekrāso baltās, melnās vai citās varavīksnes krāsās. Gadu mijā problēmas jau nepazūd. Dzīve turpinās. Labs tas, kas bijis. Esam nosargājuši savu valsts valodu, priecājamies, ka mums ir premjers, kas ir starptautiski novērtēts un nosaukts par šāgada valstsvīru. Gandarī tas, ka Latvija pirms termiņa ir nokārtojusi saistības ar Starptautisko valūtas fondu. Vēl ir bezgala daudz citu lielāku un mazāku prieku. Apbēdina, ka Latvija joprojām ir viena no vistrūcīgākajām ES valstīm. Sāp, ka latviešu skaits ir krietni sarucis. Būtu jāsasauc pasaulē izklīdušie latvieši mājās. Tuvojamies eirozonas slieksnim. Kā tas skars mūs ikvienu? Arī pašvaldību vēlēšanas nav aiz kalniem. Mums ir sava valsts, kuras turpmāko likteni veidojam tikai mēs paši. Darāmā daudz. Jāķeras tik vērsim pie ragiem!
