Todien iela bija smaga, rudenīgi pelēcīga lietus pielijusi.
Todien iela bija smaga, rudenīgi pelēcīga lietus pielijusi. Pilna ar lielpilsētai raksturīgo steigu. Šķita, ka pat gaiss ir dažādu cilvēku izjūtu un emociju piesātināts. Dažādos virzienos steidzās cilvēki, būdami vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Aizņemti tikai ar savām izjūtām un dienas darbiem. Pie zilpelēka kioska, kur apaļīga pārdevējas roka izsniedza karstus belašus, divas pusaudzes uzrunāja garāmejošos vīriešus, klusināti izsakot gatavību viņus izklaidēt, sieviete nodilušā mētelī, turēdama rokā izlietotu pienam domāto tetrapaku, ar skatienu neskaitāmas reizes pārskaitīja dažus pakā iemestos santīmus, sīks puisēns diedelēja naudu… Katram no viņiem šajā dzīves teātra ikdienā bija sava loma.
No dzelzceļa stacijas tuneļa iznāca vecs vīrs ar apdriskātu ādas portfeli pie rokas, melnā, garā rudens mētelī. Vienīgais priekšmets, kas viņa apģērbā neliecināja par pagājušo gadu pārticību, bija platmale. Vīra vecišķā gaita liecināja par steigu. Šķita,viņš mēģina panākt nepanākamo, to, kas tūlīt, tūlīt izslīdēs no rokām.
Tagad es domāju: varbūt tā bija vecajam vīram vien sajūtama iekšēja nojausma, likdama izdzīvot katru dzīves mirkli. Skaļš, aprauts vaids pāršķēla apkārtējo steigu. Sirmgalvim krītot, pa slapjo ielu zem gājēju kājām aizripoja platmale, bet viņa galva smagi atsitās pret asfaltu. Tik neaizsargāts, savāda bāluma “izkrāsots” viņš gulēja garām skrejošās dzīves vidū. Vecā vīra mūžs bija aprāvies kā nelaikā pārtrūkusi filmas lente…
Neviens neapstājās. Varbūt cilvēkiem bija bail sastapties vaigu vaigā ar nāvi? Varbūt viņus baidīja atbildība? Nezinu. Bet man joprojām ir jādomā par to, cik negaidītībai ir liela nozīme cilvēka dzīvē, cik tā dažkārt var būt nežēlīga un tieša. Nezinu, vai no tās vajag vai nevajag baidīties, vajag vai nevajag paredzēt. Diemžēl mēs,cilvēki, visi neesam pareģi, tāpēc mums jāiemācās sadzīvot ar nejaušībām.
