Jānis un Līga Strapcāni: “Gribam arī saviem bērniem iemācīt skaisti svinēt šos latviskos svētkus, dāvināt viņiem svētku prieku”.
Jānis un Līga Strapcāni: “Gribam arī saviem bērniem iemācīt skaisti svinēt šos latviskos svētkus, dāvināt viņiem svētku prieku.”
Pavisam tuvu ir latviešu skaistākie svētki, kad katrs varēs ļauties Jāņu nakts burvībai, kad visa Latvija degs gaišās Jāņu ugunīs, kad kopā sanāks radi un draugi un atcerēsies mūsu tautas tradīcijas. Divtik skaisti šie svētki ir ikvienā mājā, kur mīt kaut viens Jānis vai Līga, bet vēl skaistāki ir tajās mājās, kur mīt abi šo latvisko vārdu īpašnieki. Vēlēsim priecīgus šos svētkus arī jaunajai gulbeniešu ģimenei Līgai un Jānim Strapcāniem!
Vai zināt, kāpēc vecāki jums devuši šos latviskos vārdus?
Līga: – Manai mammai bija draudzene Ligita, taču viņa gāja bojā. Mamma nevēlējās likt man tādu pašu vārdu, tādēļ tika ielikts līdzīgs vārds Līga, godinot savu draudzeni. Un tētis gribēja, lai pašiem ir sava Līga un lai šajos svētkos visi nāk pie mums ciemos.
Jānis: – Man savukārt ir vecākā brāļa dots vārds. Arī vecaistēvs mums ir Jānis. Acīmredzot brālim šis vārds tobrīd ļoti patika. Viņš bērnībā arī bija mans lielākais auklētājs. Šobrīd ir prieks, ka man ir šāds latvisks vārds, es lepojos, ka manā vārdadienā tiek svinēti latviešu grandiozākie svētki.
Līga: – Es nezinu, vai es to kādreiz mammai tiku skaļi teikusi, taču man savs vārds bērnībā nepatika. Man šķita, ka tas nesmuki rakstās, taču, laikam ejot, cilvēks pie visa pierod un iemācās sadzīvot.
Bet kā tad Jānis satika savu Līgu?
Jānis: – Pirmo reizi Līgu satiku 2004.gadā, kad viņa bija atbraukusi uz Gulbeni, bet pēc tam devās atkal prom uz Austriju.
Līga: – Viss sākās pavisam nevainīgi. Tā laikam tomēr nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, es arī uzreiz nekalu plānus par kopīgu nākotni. Pēc mises baznīcā priesteris palūdza Jānim mani aizvest ar visiem čemodāniem uz staciju. Viņš pat nepatika tobrīd. Pirms pusotra gada es atgriezos atpakaļ Latvijā. Un atkal mēs tikāmies. Jānis vairākas reizes mani pēc mises vakarā veda uz mājām Stāmerienā. Tā, reizi pa reizei tiekoties, mēs viens otrā arī ieskatījāmies.
Jānis: – Man ir redzes atmiņa, ja kaut kas man iekrīt atmiņā, es to atceros diezgan bieži. Es nezinu, vai Līga man tobrīd patika vai nepatika, taču pirmo tikšanās reizi es atcerējos bieži vien.
Vai, jūsuprāt, mīlestība starp Jāni un Līgu uzplaukst spēcīgāk?
Līga: – Es domāju, ka vārdiem nav nekādas nozīmes. Galvenais, lai iepatīkas pats cilvēks. Es pat nevaru teikt, ka mums ir ļoti saderīgi raksturi, drīzāk tie ir ļoti atšķirīgi, taču ir kaut kas tāds, kas mūs saista.
Vai atceraties savus bērnības Jāņus un Līgosvētkus?
Līga: – Es tos atceros ļoti labi. Man patika plūkt puķes, vīt vainagus, pušķot istabas. Pie manis šajā vakarā nāca ciemiņi, tādēļ skaists šķita gaidīšanas laiks un, protams, arī pati svinēšana. Pēdējos gados es dzīvoju ārpus Latvijas, tādēļ Līgosvētku un vārdadienas svinēšana vispār nenotika, tikai pagājušajā gadā pēc ilgiem laikiem atkal svinēju Jāņus.
Jānis: – Man ļoti patika Jāņu svinēšana laukos pie vecmammas. Prātā ir palicis arī kāds atgadījums. Atceros, kā mēs ar brālēnu sataisījām milzīgu ugunskuru no vecām riepām, un tad man kā mazākajam pienācās to aizdedzināt. Tad tik sākās jautrība. Visi radi un ciemiņi, kas tobrīd sēdēja pie mielasta galda, devās dzēst ugunskuru, jo es raudādams skrēju ziņot, ka mežs deg, jo ugunskurs bija sakurts meža malā. Šis notikums man ir dziļi iespiedies atmiņā.
Man šķiet, ka bērnībā svētki bija skaistāki. Tagad mēs pārāk izjūtam inflācijas spiedienu. Kādreiz visi varēja atļauties aizbraukt ciemos, noorganizēt plašas svinības, tagad ir jādomā, kurp un kā braukt, vai varam to atļauties darīt.
Es ļoti ceru, ka šīs sajūtas mainīsies, kad pašiem jau būs savi bērni un atkal notiks atgriešanās bērnībā. Ceru, ka, bērnam gatavojot svētkus, šīs svētku sajūtas būs daudz spilgtākas.
Līga: – Tad radīsies dāvināšanas prieks. Gribēsies, lai bērni arī iemācās svinēt šos svētkus un izprot to skaistumu un neparastumu.
Vai jums nekad nav uzmākušās sajūtas, ka ir atņemta vārdadiena?
Līga: – Nē, man nav šādas sajūtas. Šie svētki ir iemesls draugiem braukt ciemos pie manis. Šajos svētkos it kā nenotiek koncentrēšanās uz mani, bet visi vienkārši kopīgi svin svētkus.
Jānis: – Kādreiz bērnībā šajos svētkos laukos kopā sabrauca visi radi. Es nejutos apdalīts. Tobrīd man tie likās skaistākie svētki. Es arī zināju, ka gan jau arī man kaut kas tiks uzdāvināts. Savukārt, kļūstot pieaugušam, par to vairs nedomā. Man patīk, ka cilvēki svin šos svētkus, brauc ciemos cits pie cita, dāvina vainagus, atpūšas.
Kā tagad jūsmājās tiek svinēti Jāņi?
Līga: – Šogad svētkus mājās nesvinēsim, dosimies ciemos pie draugiem, bet priekšdienās droši vien aicināsim visus ciemos pie sevis. Šogad diemžēl nevarēsim pilnībā ļauties svētku svinēšanai, jo Jāņu dienā man ir jādodas uz mācībām Daugavpilī. Taču visas tradīcijas tik un tā noteikti tiks ievērotas. Būs vainagi, ugunskurs, ēdīsim šašliku, kas latviešiem nu jau ir kļuvis par tradicionālo ēdienu, būs arī siers un alus.
Jānis: – Es uzskatu, ka bez mājās gatavota siera un alus šajos svētkos neiztikt. Atceros, cik garšīgs bija vecmammas sietais siers. Vectēvs gan alu nebrūvēja, taču kādreiz jau laukos tas tika pagaršots. Tagad gan visi ir pieraduši aiziet uz veikalu un nopirkt visu gatavu, taču veikalā pirkto nevar salīdzināt ar mājās gatavoto.
Vai svētku naktī esat ļāvušies burvestībām?
Jānis: – Kādreiz man vecmamma tika stāstījusi par dažādiem ticējumiem, un pats tos esmu lasījis, arī tautasdziesmas vēsta par dažādām izdarībām Jāņu naktī, taču pašam kaut kā nav sanācis tās praktizēt.
Līga: – Ticējumu, kas saistās ar šiem svētkiem, ir ļoti daudz, taču es neesmu tiem īpaši pievērsusi uzmanību. Zinu, piemēram, ka Jāņos ir jāaizsprauž pīlādža zari it visur, tas pasargā no ļaunuma. Tā mūsmājās arī tika darīts. Tas piederējās pie gatavošanās procesa.
Jānis: – Arī mūsmājās pirms svētkiem gatavošanās process bija ļoti svarīgs. Es vienmēr gāju palīgā vecmammai sagriezt meijas, saplūkt puķes. Pēc tam istabā viss tik jauki smaržoja. Tā smarža man joprojām ir atmiņā.
Vai jums ir izdevies atrast papardes ziedu?
Jānis: – Par papardes ziedu dzirdēts tik daudz nostāstu, taču es pats līdz šim to vēl neesmu atradis.
Līga: – Ja nelīs lietus, varbūt šogad varētu doties papardes zieda meklējumos. Blakus ir jābūt īstajam cilvēkam, tad papardes ziedu noteikti izdosies atrast.
Kādai, jūsuprāt, ir jābūt līgošanai?
Līga: – Man šķiet, ka katram individuāli ir zināms, kā svinēt šos svētkus. Šajos svētkos var improvizēt. Labi, ja izveidojas daudzveidība. Vienā gadā, kad līst lietus, svinības notiek zem plēves, citugad – pļavas vidū pie liela ugunskura. Pēc tam ir ko atcerēties.
Jānis: – Ziemassvētki vairāk ir ģimenes svētki, bet Jāņos var apciemot draugus, paskatīties, kā svētkus svin citos novados. Mēs šogad, piemēram, dosimies uz Balvu pusi.
Līga: – Tradīcijas gan noteikti būtu jāievēro. Es domāju, ka tās netiks aizmirstas, tās dzīvos vienmēr.
Jānis: – Es nekad neesmu piedomājis, kas noteikti jāizdara šajos svētkos. Manuprāt, ir vienkārši jācenšas baudīt mirklis.
Vai mūsdienās latvieši māk pilnvērtīgi svinēt šos svētkus?
Līga: – Ja salīdzina, kā mūsu senči svinēja svētkus, šodien tie vairs netiek svinēti pilnā vārda nozīmē. Galvenais, lai šie svētki tiešām neizvēršas par nodzeršanos. Lai tā ir skaista atkalsatikšanās, pasēdēšana, padziedāšana, papriecāšanās par dabu.
Kādi ir bijuši jūsu skaistākie Jāņi?
Jānis: – Ir bijis daudz skaistu Jāņu, taču domāju, ka tie skaistākie ir vēl tikai priekšā. Kad būsim jau sirmām galvām un sēdēsim ar spieķīti pie ugunskura, tad varēs spriest, kuri ir bijuši skaistākie Jāņi.
Līga: – Arī tad vēl jācer, ka tie skaistākie vēl tikai priekšā. Cilvēkam ir nepieciešams dzīvot ar cerību. Mēs taču paši ietekmējam un veidojam to, kas notiek mums apkārt. Ja mēs pratīsim radīt svētku noskaņu, tie izdosies ļoti skaisti!
