Sarkanas brūklenes. Nedaudz rūgtenas. Kā rudens. Sēnes paslēpušās sūnās un apbirušas ar egļu un priežu skujām.
Sarkanas brūklenes. Nedaudz rūgtenas. Kā rudens. Sēnes paslēpušās sūnās un apbirušas ar egļu un priežu skujām. Krītoši āboli dārzā. Sārti un sulīgi. Pierietējuši vasaras saules.
Ar pirmajām skolas gaitām arī rudens jau pienācis pie sliekšņa. Klauvē un lūdz, lai to ielaiž dabas apritē. Daba tam nepretojas. Kokos palēnām iekritīs skaistās, košās rudens krāsas. Ceļš piebirs ar čaukstošām kļavu lapām. No rītiem arvien biežāk uz palodzes būs dzirdamas lietus lāses. Salnas. Migla.
Un cilvēks kļūst līdzīgs dabai. Pilns pārdomu un skumju par kaut ko aizejošu. Par atvadām. No kaut kā gaiša un priecīga. No nebēdnīgas dienas, kad varēja iebrist pīpeņu pļavā, kad kailām kājām varēja izbrist peļķi. Kad varēja vienkārši nogulties zālē un skatīties debesīs, kas tik zilas.
To, kā cilvēks jūtas šādā laikā, atkarīgs no tā, cik ļoti viņš mīl sauli, siltus un garus vakarus. Citam tīkamāka ir pastaiga klusā, vēsā vakarā. Uguns sprakšķi krāsnī.
To labo, kas bijis, var novērtēt tikai tad, kad tas ir aizgājis. Tāpat arī vasaras skaistumu var apjaust tad, kad esi tērpies siltās drānās un drebinies rīta dzestrumā. Kad vēlies aukstā dzīvoklī rokas sasildīt pie siltas tējas vai kafijas tases. Kad, atnākot no darba, kājas no drēgnā rudens lietus kļuvušas slapjas.
Un ne velti cilvēki gaida atnākam atvasaras dienu – siltu un saulainu. Kā atblāzmu par trijiem skaistiem mēnešiem. Ar domu, ka turpmāko pusgadu tādas dienas vairs nebūs. Būs citas. Arī skaistas un izbaudāmas. Bet ne tādas, kad saule vēl ir augstu debesīs.
Es sajūtu, ka tas, ko ļoti vēlies paturēt, ātri izslīd caur pirkstiem kā smiltis, kā netverams vējš. Un tad gribas skriet līdzi. Saukt. Apturēt. Bet vai tad, ja kaut kas paliktu pie manis mūžīgi, es to prastu novērtēt vai spētu ar nepacietību gaidīt.
