Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums mežpārkāpumu lietās liecina, ka Gulbenes rajona tiesa 2001.gadā par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu – patvaļīgu koku ciršanu, ir notiesājusi 25 personas.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums mežpārkāpumu lietās liecina, ka Gulbenes rajona tiesa 2001.gadā par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu – patvaļīgu koku ciršanu, tas ir, koku ciršanu bez ciršanas apliecinājuma, ir notiesājusi 25 personas (vairāk notiesāto personu ir tikai Balvu rajonā – 31 un Rēzeknes rajonā – 38), kas liecina par šo rajonu zināmu ekonomisko atpalicību.
Notiesāto personu motivācija, izdarot noziedzīgus nodarījumus – mežpārkāpumus, ir mežpārkāpēja smags materiālais stāvoklis, līdzekļu iegūšana ārstēšanai, bērnu skološanai, nekustamā īpašuma nostiprināšanai zemesgrāmatā un citam.
Diemžēl tiesu prakse neatspoguļo reālo situāciju mežpārkāpumu lietās, jo, piemēram, Gulbenes rajona policijas pārvalde 2001.gadā par patvaļīgu koku ciršanu ir ierosinājusi 114 krimināllietas, 20 gadījumos krimināllietu ierosināšana ir atteikta dažādu iemeslu dēļ (materiālais zaudējums nepārsniedz 100 latus, patvaļīgu koku ciršanu mežā ir izdarījis īpašnieks, īpašnieka pilnvarnieks vai arī meža īpašnieka uzdevumā to ir izdarījušas citas personas un tamlīdzīgi). Tas izskaidrojums ar to, ka vairāk nekā 90 procentu gadījumos protokoli par meža apsaimniekošanas un izmantošanas normatīvo aktu pārkāpšanu sastādīti par mežpārkāpuma faktu, jo patvaļīgā koku ciršanā vainīgās personas nav zināmas.
Iestājas kriminālatbildība
Kriminālatbildība par patvaļīgu koku ciršanu iestājas trijos gadījumos: par patvaļīgu koku ciršanu svešā mežā vai citā svešā zemes platībā (Krimināllikuma (KL) 109.panta 1.daļa), par patvaļīgu koku ciršanu valsts īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, piemēram, gravu, nogāžu mežos, dažādos liegumos, aizsargājamu dzīvnieku sugu meža biotopos un citur (KL 109.panta 2.daļa) un par patvaļīgu koku ciršanu, ja ar šīm darbībām radīts būtisks kaitējums (KL 109.panta 3.daļa). Ja noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā pēc KL 109.panta 1. un 2. daļas, apsūdzības celšanā un uzturēšanā, kā arī kriminālsodu piemērošanā tiesās bija apmēram vienota prakse, tad to nevar teikt par kriminālatbildības piemērošanu pēc KL 109.panta 3.daļas, kur noziedzīga nodarījuma kvalificējoša pazīme ir “būtisks kaitējums”. Līdz likuma “Grozījumi likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību”” pieņemšanai 2002.gada 9.maijā, kas stājās spēkā ar 2002.gada 12.jūniju, pirmstiesas izmeklēšanas institūcijām un tiesām sagādāja grūtības KL 109.panta 3.daļā paredzētā būtiskā kaitējuma konstatēšana un pierādīšana. Arī tiesu prakse noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā un apsūdzībā pēc KL 109.panta 3.daļas pazīmēm bija atšķirīga, kas izskaidrojams ar to, ka likumā nebija termina “būtisks kaitējums” atšfrējums. Saskaņā ar 1998.gada 25.oktobra likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību” 23.panta 2.daļu par būtisku kaitējumu uzskata tādu kaitējumu, kura rezultātā nodarīts ne vien ievērojams mantisks zaudējums, kas nozieguma izdarīšanas brīdī pārsniedz piecu Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu, tas ir, 300 latus, bet ir apdraudētas vēl citas ar likumu aizsargātās intereses un tiesības vai ja šāds apdraudējums ir ievērojams. Tieši šīs likuma normas – “ar likumu aizsargāto interešu un tiesību apdraudējums” – interpretācijā bija vērojamas atšķirības gan pirmstiesas izmeklēšanas institūciju, gan tiesu darbā.
Ir noteikti kritēriji
2002.gada 9.maijā pieņemtā likuma “Grozījumi likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību”” papildinājuma 1.pielikumā ir noteikti kritēriji, kuriem izpildoties var runāt par citu ar likumu aizsargāto interešu un tiesību apdraudējumu, un tie ir: pirmkārt, ja viena vai vairākas mežaudzes vai to viena vai vairākas daļas (mežaudze vai tās daļa ir platība, kura ir lielāka par 0,1 hektāru) ir iznīcinātas 0,5 hektāru platībā, vai viena vai vairākas mežaudzes, kuru vecums ir vismaz 10 gadus mazāks par galvenās cirtes vecumu, ir iznīcinātas 0,2 hektāru platībā. Piemēram, saskaņā ar Meža likumu galvenās cirtes vecums mežaudzē, kur valdošā koku suga ir priede, ir 101 gads. Ja mežaudze ar valdošo koku sugu priede bez ciršanas apliecinājuma ir nocirsta 90 gadu vecumā un 0,2 hektāru platībā, meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs tiek saukts pie kriminālatbildības pēc KL 109.panta 3.daļas, par ko paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem vai arests, vai naudas sods līdz 150 minimālajām mēnešalgām. Otrkārt, kriminālatbildība pēc KL 109.panta 3.daļas iestājas arī tādā gadījumā, ja viena vai vairākas mežaudzes, kuru vecums ir vismaz 10 gadu mazāks par galvenās cirtes vecumu vai to viena vai vairākas daļas hektāra un lielākā platībā ir bojātas tādā apmērā, ka to šķērslaukums ir kļuvis vismaz par 30 procentiem mazāks par minimālo šķērslaukumu, kas īpaši jāņem vērā, veicot krājas kopšanas cirti. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 2000.gada 24.oktobra noteikumiem Nr. 370 “Kārtība, kādā aprēķināmi mežam nodarītie zaudējumi”, mežaudze skaitās iznīcināta, ja tās šķērslaukums patvaļīgas koku ciršanas rezultātā ir kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un bojāta, ja tās šķērslaukums ir mazāks par minimālo šķērslaukumu.
Palielinās nodarījumu skaits
Ja iznīcinātās vai bojātās mežaudzes vai tās daļas platības lielums ir pārsniegts vismaz divas reizes, tad ar likumu aizsargāto interešu un tiesību apdraudējumu meža vides saglabāšanā likums kvalificē kā ievērojamu, līdz ar to KL 109.panta 3.daļā noteiktais sods būs ievērojami lielāks.
Likumā pieņemtie grozījumi, pēc kuriem turpmāk Valsts meža dienesta darbinieki varēs konstatēt un pamatot meža videi nodarīto būtisko kaitējumu sakarā ar patvaļīgu koku ciršanu neatkarīgi no īpašuma formas (valsts mežs, īpašnieka mežs un valdījums), bez šaubām reāli palielinās krimināli sodāmo nodarījumu skaitu, īpaši tas attiecas uz meža īpašniekiem, kuriem līdz šim apsūdzība pēc KL 109.panta 3.daļas netika celta sakarā ar neskaidriem kritērijiem būtiska meža videi nodarītā kaitējuma noteikšanā.
