Kāda domubiedru grupa no Rīgas katru gadu dodas Latvijas ārēs, lai sagaidītu Jaungadu bez pilsētvides burzmas. Vīri ceļo ar diviem apvidus auto, dzīvo mežā un cenšas apskatīt vietas, kuras ir zīmīgas. Šogad tā bija Litene.
Ekspedīcijas burvība
Viens no vīriem ar pseidonīmu R.Rodžers “Dzirkstelei” stāsta, ka jau vairākus gadus kopā pulcējas dīvaiņu kompānija, kurus apvieno mīlestība pret savu dzimteni, dabu un uzskats – kamēr neesi redzējis savu zemi, ārzemēs nav ko meklēt. “Tā nu katru gadu novembra beigās sākas savstarpējā aptauja: vai šogad brauksim, kurš brauks, kā brauks. Sākumā tas notiek kā joks ar pāris frāzēm, bet ar laiku pāraug lavīnas efektā. Telefoni karsti, e-pasti pildās. Paiet dienas, un lēmums tiek pieņemts – braucam! Atliek tikai atrisināt svarīgāko – saņemt atļauju no ģimenes galvas. Un kā vienmēr sākas ar sīkiem un standarta jautājumiem, kas ir skanējuši gadiem. Kā būtu, ja es ar puikām aizbrauktu uz mežu; mēs sen neesam bijuši; paskat, Jaungadā veselas trīs brīvdienas; šogad tiešām pēdējo reizīti; apsolos pēc tam ilgi nekur nebraukt – šādas frāzes skan katru gadu. Un otrās puses jau zina, uz ko tas velk. Galarezultāts pagaidām ir pozitīvs. Mīlošās sievas dod zaļo gaismu, un vīri staro kā mazi bērni pie eglītes!” sajūtas atklāj R.Rodžers.
Tālākais jau ir tehniskie sīkumi – transports, ekipējums, pārtika. Dažreiz pēdējā dienā tiek uzmests aptuvens virziens. Šogad iepriekš tika nolemts tikai viens punkts, kura apmeklējums ir obligāts. “Lūk, te slēpjas ekspedīcija burvība! Tu neesi piesaistīts konkrētam laikam un vietai. Brauc, kur nav būts un kur ir, ko redzēt,” stāsta R.Rodžers.
Litenes nometne pārsteidz
Šogad vīriem gan bija nosprausts galamērķis – Latvijas armijas nometnes vieta Litenē. “Punkts nav nejauši izvēlēts. Jau gadiem esam plānojuši apmeklēt šo vietu, kas diemžēl ir spēlējusi lielu un traģisku lomu Latvijas vēsturē. Kāda nojauta ļāva paslinkot un nemeklēt laikus maršrutu. Pirmās norādes pamanījām jau iepriekšējā vakarā. Dienas gaismā atlika tikai tām sekot. Nometni atradām ātri un viegli. Norādes nav pievīlušas vai pazudušas, kā dažreiz tas gadās,” stāsta R.Rodžers.
Viņš atzīst, ka emocijas šajā vietā izjustas dažādas. Diemžēl skumjas radīja pārplūdušais pagrabs, kas ir vienīgā saglabājusies būve. Skaidrs esot – ja nekas netiks darīts, pēc vairākiem saliem un atkušņiem betons būs tiktāl bojāts, ka pagrabs vienkārši sabruks. Paši stendi no informācijas viedokļa esot ļoti labi un pārskatāmi.
“Lai arī bija iepriekš lasīts, nometne pārsteidza ar savu izmēru un vērienu, kāds ir bijis, un iespējamo potenciālu kā ekskursiju objekts. Ar biedriem vienojāmies, ka noteikti atgriezīsimies šajā vietā vēl. Uz atvadām atlika iedegt sveces represēto virsnieku un karavīru piemiņai,” stāsta R.Rodžers.
Salūtu sarūpē pati daba
Dodoties prom no Litenes nometnes vietas, domubiedru grupa atkal bija brīva sava ceļa izvēlē. “Laikam nav nejaušība, ka izvēlējāmies veco dzelzceļa līniju. Ar apvidus auto tas ir ērtākais ceļš ceļošanai: var braukt mierīgi un ērti, pētīt apkārtni. Tagad par galveno ceļa mērķi tika nosprausta ērta vieta, kur sagaidīt Vecgada vakaru. “Viesnīcai” jābūt ar miljons zvaigznēm, sausai un ar pietiekami daudz kurināmā. Iepriekšējo gadu pieredze, sagaidot Jaungadu uz šosejas vai iestigušiem dziļi dubļos, lika šoreiz pasteigties. Vēsture klusē, kā mēs nonācām Gulbenē, tad Balvos. Tad atkal Gulbenes puses mežos. Vienīgais, kas ir saglabāts, ir kāds jau pirms tam izdangāts meža ceļš un pa pusei noslīcis džips. Neslēpšu, džipa slīcināšana bija jau ierēķināta navigatora plānos. Nebija gan izdomāts, kurš auto un kur slīks. Skaidrs bija tikai tas, ka viens vai abi izbaudīs dubļu vannas. Ar frāzi rācijā “brauc pa priekšu” kolēģu auto tika neglābjami iedzīts dziļā un nodevīgā peļķē. Kamēr daļa no komandas cīnījās par lēnām grimstošā kumeļa atbrīvošanu, mēs aizstaigājām kādu kilometru uz priekšu, lai pārbaudītu atlikušo maršrutu. Labā ziņa, ko varu paziņot – ja iebruks ārvalstu armija, tālu tā netiks. Noslēdzot veiksmīgi glābšanas operāciju un pievarot vēl vairākus neizbraucamus ceļus, nonācām savā sapņu vietā. Ātri tika ierīkots ugunskurs, uzceltas nojumes un ar gudrām sarunām sagaidīts 2018.gads. Pati daba parūpējās par salūtu – precīzi pulksten 00.05 sāka spēcīgi snigt,” atminas R.Rodžers.
Rīts jaunajā suņa gadā atnācis ar slapju suņa degunu, kas mēģināja ierušināties blakus guļammaisā. Izpildījuši rīta rituālu, savākuši nometni, padzēruši kafiju, vīri jau atkal posās ceļā. Sniegu jau bija nomainījis lietus. “Ar nelieliem piedzīvojumiem nez kā nonācām Gulbenē. Neliela sapulce, un nolēmām lēnām doties mājup. Kad jau likās – ekspedīciju esam noslēguši, liktenis piespēlēja vēl vienu patīkamu piedzīvojumu, kas sākās ar frāzi rācijā “kungi, mēs esam uz bānīša”. Ja vēlaties izbaudīt nesteidzīgu un skaistu braucienu, ņemiet labu auto un brauciet pa veco dzelzceļa līniju: stāvas kraujas abās pusēs, tilti bez margām un seguma un lieliskas ainavas. Mūsu ceļojums gan šoreiz beidzās, nesasniedzot pašas līnijas beigas. Diemžēl nākamā diena bija darbdiena. Pēc lielā apļa bija jāatzīst, ka apkārtējie meži ir tīri, kas ļoti patīkami pārsteidz. Nav Pierīgas mežiem ierastās miskastes un atkritumu kalnu,” saka R.Rodžers.
Braucot mājās, vīri kopīgi vienojās, ka Latvija ir vēl ceļojama un ceļojama. Šo vīru komanda šādi ceļo jau septiņpadsmito gadu – gan kājām, gan ar auto un velosipēdiem, tāpēc zina, ka nav redzējuši pat piekto daļu, jo katrs meža puduris var sevī slēpt upes ieloku ar stāvkrastu vai apbrīnojamu meža noru, kādu interesantu netipisku celtni, lielisku ainavu vai līkumotu un pārsteigumiem bagātu ceļu. “Pirms brauciet dārgā ceļojumā uz ārzemēm, apceļojiet savu dzimto zemi! Un nebīstieties, ja kādreiz mežā uzduraties mežabrāļu nometnei. Varbūt mēs vai kāds cits ir devies kārtējā izbraucienā,” saka R.Rodžers.
