Linda ieklausās: ārā ceļas vējš. Vīnstīgas sitas loga rūtīs, vēstot, ka gaidāma vējaina nakts. Jau krēslo, un debesu mala tikai rietumu pusē iekrāsojusies neticami sārta.
9.
Linda ieklausās: ārā ceļas vējš. Vīnstīgas sitas loga rūtīs, vēstot, ka gaidāma vējaina nakts. Jau krēslo, un debesu mala tikai rietumu pusē iekrāsojusies neticami sārta. Katru vakaru tā ir citādāka, tāpat kā dzīves gaita…
Linda brīdi stāv pie loga, vērojot gaismas spēles pamalē. Patiesībā viņai negribās atgriezties virtuvē, kur sēž viņas bijušais… Kas zina, ko viņš runās un vai neizcelsies atkal kārtējā aso vārdu pārmaiņa. Tagad viņa vairs nedzird tējkarotes šķindoņu. Negribīgi viņa atgriežas virtuvē: Zigurds sēž pie galda tāpat kā pirmīt, elkoņus uz galda atbalstījis, tikai tagad ar labās rokas rādītājpirkstu klusi klaudzina, it kā spēlētu uz kāda mūzikas instrumenta kādu vienu skaņu… Tā viņš darīja arī agrāk, kad bija aizdomājies. Linda gan jautājoši paskatās viņā, tomēr sarunu neuzsāk, gan jau pats…Viņa novāc traukus, noslauka no galda neredzamas maizes drupatiņas. Telpā valda klusums, tikai kaut kur pie griestiem iespindzas kāda zirnekļa tīklā iepinusies muša…
“Nezinu, kā lai es tev paskaidroju, tu esi medicīnas māsa, sapratīsi labāk par mani: man… patiesībā varbūt ne tikai man… ir problēmas ar veselību, pat ar nākotni un arī ar dzīvi.” Zigis beidzot ierunājas. “Es nevienam neko neesmu teicis, nevienam, mokos kā muļķis viens. Tā ir lieta, par kuru skaļi nerunā.”
Zigis pauzē. Labās rokas rādītājpirksts vairs nebungo pa galda virsmu. Linda vaicājošu skatienu veras bijušajā dzīvesbiedrā. Tagad viņš izskatās tik nelaimīgs: tāds sašļucis un nožēlojams. Nekā no nesenās bravūras, nekā no agrākās uzstājības. Vai tiešām saslimis? Laikam taču bērna uzraudzīšana darījusi viņu tik lēnīgu. Linda gaida un klusē. Gan jau izteiksies, reiz ir sācis runāt. Cilvēks ir jāuzklausa, kur nu vēl bijušais vīrs…
Vēl paiet pāris minūtes, un klusums sāk ieilgt. Linda tomēr neuzmundrina, ja jau jūtās un mokās kā muļķis viens, lai arī pats izlemj: runāt vai ne… Nākotnes problēmas? Pie tam kopīgas? Tādas par kurām nemēdz skaļi runāt? Interesanti.
“Man atrada asinīs HIV vīrusu! Tu taču saproti, ko tas nozīmē? Mana dzīve ir tikpat kā… Šī iemesla dēļ varbūt es arī ar to Karlīnes aizvešanu satrakojos. Biju izmisis, Karlīne varbūt ir vienīgais, kas man atlicis,” Zigis ātri izrunā šos vārdus, it kā baidīdamies, ka var atkal sadusmoties, aizbraukt un neko nepateikt.
“Kas? Ko tu runā? Kāds vīruss?”
“Tu taču dzirdēji – HIV. Nolemtības zīme ir uzspiesta dzīvei….”
“Tas taču nevar būt! Kopš kura laika tu to zini?” Linda neaptver dzirdēto, pašas balss liekas sveša, un kaklu aizžņaudz dīvains spazmas…. pasaule it kā sagriežas kājām gaisā, un arī viņa pati it kā uz brīdi zaudē līdzsvaru un atkrīt krēslā: “Kopš kura laika tas? “ Linda netic teiktajam. Tas nevar būt! Varbūt tas ir kārtējais Zigurda neizdevies joks?
“Es tāpat vien humānu ideju vadīts aizgāju nodot kā donors asinis, tad mani pēc tam arī izsauca. Kļūdas nav, viss ir pārbaudīts, zīmogs man ir uzspiests. Tu taču saproti, ko tas nozīmē?”
Kad Linda klusē, viņš runā tālāk: “Sākumā ārdījos, trakoju, piedzēros, gribēju izdarīt sev galu, taču nespēju, pietrūka drosmes. No Infektoloģijas centra mani nosūtīja pie psihologa, tas tagad skalo manas smadzenes. Māca, kā sadzīvot ar briesmīgo slimību, kas nav vis nekāda gripas māsa. Šo to esmu sapratis.”
“Kur tu to dabūji un kad?”
“Ja es zinātu! Varu tikai nojaust: vai nu Vācijā, kur es nekāds svētais nebiju, vai arī vainīga ir Daiga.”
Zigis atkal ilgi pauzē, laikam gaida, lai Linda ko vaicātu, tad turpina: “Vācijā visas attiecības ne tikai man bija – “Guten Tag” und “Aufwiedersehn”! Daigai arī es papīrus neprasīju. Viņa man arī ne. Kaut kā pat nepadomāju, ka vajadzētu lietot prezervatīvus. Biju kā zeņķis, kas neko nezina par seksuālajām slimībām. Pat prātā nenāca, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Toreiz man par to visu nebija nekādas jēgas. Daiga tagad tālēs zilajās, pat adresi nezinu, lai viņu meklē paši…”
