Krūts vēzis. Es to uzzināju tikai tad, kad viņa gulēja jau nāves cisās. Man bija diezgan savrupa dzīve jau no pusaudzes gadiem. Māte vienmēr bija pa darbu, savām rūpēm, un es gāju pati savu ceļu. Varbūt arī tāpēc tik daudz kļūdu…
12.
“Krūts vēzis. Es to uzzināju tikai tad, kad viņa gulēja jau nāves cisās. Man bija diezgan savrupa dzīve jau no pusaudzes gadiem. Māte vienmēr bija pa darbu, savām rūpēm, un es gāju pati savu ceļu. Varbūt arī tāpēc tik daudz kļūdu…Gribēju tev šo to par savu dzimtu izstāstīt, varbūt vēlāk man laika nemaz nebūs… Ja nebūtu saņēmusi mātesbrāļa Aleksandra mantojumu no Kanādas, tā arī kultos pa nabadzības ieleju, un puikas paliktu par pasaules pamesliem, tagad vismaz viņiem ir dzīves sākumam pamats, ja pratīs ar sapelnīto rīkoties. Liktenis ir arī man daudz ko piešķīris. Māti vairs nepiecelt. Viņa par brāļa mantojumu neko nezināja, bija jau mirusi. Kaut nu dēli to visu, kas vēl klāt nācis, neizputinātu!”
“Kārlis ir prātīgs puisis, bet nerunājiet tā pesimistiski, tas nav labi. Slimībai jāpretojas un vienmēr jācer uz labu iznākumu, to saka arī gudrie psihologi – doma iet pa priekšu. Varbūt vajag atpūsties, runāsimies atkal citreiz,” Linda grib slimnieces runāšanu pagriezt citā virzienā, tomēr Larisa vēl visu nav izrunājusi: “Gribu tev kaut ko no sirds lūgt: varbūt pati būsi pamanījusi, ka tu un Karlīne Kārlim neesiet tikai ģimenes draudzenes, tu es viņam pirmā mīlestība.”
“Ja tiekšu, ka neesmu manījusi, es melotu. Zinu, ka tā ir. Viņš gan neko nav teicis, bet es ceru, varbūt šī jūsma pāries. Viņš ir pelnījis labāku… Ko viņš par mani zina, šīs jūtas ir skaistas, bet nezinu, kā beigsies manas pašas dzīves samudžinājumi… Viss nav tik vienkārši… Kārlis manā un Karlīnes labā ir daudz ko labu darījis… Jūs visi…”
“Pirmā mīlestība jau caur to ir tik romantiska, ka reti piepildās. Es tikai gribētu, lai tu viņu tā pakāpeniski un saudzīgi atraidi, kad manis varbūt nebūs. Viņš ir ļoti emocionāls, pat neaprēķināms.”
No garās runāšanas Larisa nu ir gauži piekususi. Visu slimības laiku viņa ir tikai domājusi, domājusi un šodien no visa tā daudz ko spējusi pateikt, vismaz galveno, kas varētu izrādīties svarīgs, ja tiešām neizturētu un nomirtu. Linda ir vienīgā, kam var teikt visu, kas uz sirds. To Larisa jau ir pārbaudījusi. Pie gultas uz sienas trīsuļo gaismas spēle: spožs saules zaķis, atspīdēdams no pretējās sienas spoguļa, atnesis vēla rudens saulstaru slimnīcas vienvietīgajā palātā. Klusu ieslīd dežūrmāsiņa Velta. Pārmijusi dažas nenozīmīgas frāzes ar kolēģi, viņa izdara slimniecei injekciju un atkal, tikpat klusi kā ienākusi, aiziet, cieši aizvērdama durvis. Arī Linda beidzot ceļas, atsveicinādamās noglāsta Kārļa mātes plecu un gaiši uzsmaida: “Ar jums viss būs labi, ticiet man. Grūtākais jau ir garām. Tā arī ārsti saka. Goda vārds!”
Rudens novakara gaiss ir īpašu smaržu aromātu pilns, daba vēl pretojas rudens nolemtībai. Linda atkal soļo pa ierasto ielu uz mājām. Tagad rīts vai vakars, diena vai nakts, viņai prātā viena doma: kādas būs analīzes. Neziņa liek justies kā uz adatām sēžot… Līdz algas dienai vēl dažas dienas, un maciņš ir gauži tukšs, tomēr viņa kioskā nopērk jauno “Santas” numuru. Žurnālā ir tas, kā trūcis viņas dzīvē: sievišķīgas bezrūpības. Žurnālu lasot, viņa atradīs patvērumu domām vismaz šim vakaram.
Kopš Apsīšu pilsētas namiņā apmetušies abi Larisas dēli, Kārlis katru dienu nāk mājās ar pilniem pārtikas tīkliņiem, našķiem Karlīnei, un kaut gan Linda iebilst pret tādu lutināšanu, Kārlim ir arguments, ka Linda savukārt aprūpē Larisu un viņi esot kvitā. Vecie Apsīši tagad vakaros brauc uz Irbēm un par Lindas dvēseles trauksmi neko pat nenojauš. Viņa ir laba dzīves teātra aktrise. Pārnākusi mājās, Linda satiek sen neredzētos viesus: ir ieradušies jaunie Ezeriņi – Ilga un Juris. Atkal tik nelaikā, lai vestu bezrūpīgas sarunas. Ilga izskatās patiesi eleganta, kā no modes žurnāla vāka izkāpusi, labā noskaņojumā. Lindai liekas, ka visa dzīves laime un patikšana, kas pienāktos arī viņai, ir pie māsas: laimīgā! Ilgai ir viss: skaistums, dzejnieces talants, mīlošs vīrs…
Vakariņojot sarunas vairāk risina atbraucēji. Linda ir aizmāršīga un nogurusi.To nekādi neizdodas noslēpt, un māsa sāk izvaicāt – kas un kā sviežas personīgajā dzīvē. Par to viņa atmet ar roku: “Citreiz, māšuk!”
