Linda atrunājas ar nogurumu pēc darba, un tas nav melots, katra diena tagad ir veselas mokas.
13.
Linda atrunājas ar nogurumu pēc darba, un tas nav melots, katra diena tagad ir veselas mokas. Tas tā būs, kamēr viņa uzzinās likteņa lemto. Līdz tam jānodzīvo. Kaut ātrāk paietu šis drausmīgais gaidīšanas laiks! Rīt ir dienas dežūra, arī tā nebūs nekāda medusmaize: nodaļa ir pilna, daudzi slimnieki smagi un daži bezcerīgi, taču viņa ir priecīga, ka darbs ir tas, kurā atrast glābiņu…
6. Zem labvēlīgas zvaigznes Lai konkurences cīņā gūtu uzvaru, katrs uzņēmums ir jāpaplašina – tikai attīstībā ir izredzes pastāvēt. Larisai pašai atrodoties slimnīcā, tiek iekārtots jauns veikals Silaines nomalē, tā sauktajā Šanhajā. Ar ko šī vieta izpelnījusies dižās Ķīnas lielpilsētas vārdu, neviens neņemas izskaidrot: Šanhaja un viss! Varbūt kāds šķībacainās rases pārstāvis te apmetoties devis šo iesauku? Tā šo nomali sauca jau gadiem. Iepriekšējos – vēl padomju laikos – te bija dzelzceļnieku dzīvojamais rajons ar savu specifiku un garšu. Te mita vairāk, kā tagad saka, krievvalodīgo cilvēku, iebraucēju no lielās dzimtenes plašumiem. Savienība bija bez iekšējām robežām: kur bija labi, tur arī dzimtene. Atbrauca tādi ceļotāji ar visu saimi, maišeli pār muguru, palika uz dzīvi, dabūja darbu un mājvietu, ievazāja svešas parašas un dzīvesveidu… Tā arī tā Šanhaja radās. Stacija bija dzelzceļa mezgls, vilcienu kustības radīts nemiers, darbavieta un izpriecas. Kad te nepatika, varēja doties tālāk, kur tobrīd likās labāk.
Pēc Latvijas Trešās atmodas uzskati par lietām un dzīvi mainījās: tautības sāka veidot savas grupas, kustības un partijas, radās sadzīves konflikti, puikas kāvās arī politisku motīvu dēļ. Drīz mainījās prioritātes, pamazām vien pienāca šim rajonam drūmas dienas: tikai pāris lokomotīves svilpieni dienā iedzīvotājos atsauca nostalģiskās atmiņas par dzīvelīgo staciju, raibo pūli uz peroniem. Pienāca diena, kad no stacijas aizgāja pēdējais preču vilciens, tad aizrībināja uz galvaspilsētu pēdējais pasažieru vedējs. Cilvēki pamazām pierada pie autobusu pakalpojumiem, daudziem tas šķita pat ērtāk un ātrāk. Atmiņas par vilcienu tagad uzturēja bānītis, kas pamazām kļuva par ekskluzīvu izklaides un pārvietošanās līdzekli, par mazā biznesa objektu un ekskursantu vilcienu. To pārņēma jaunnodibināts privātuzņemums – Silaines Bānītis, un tas vairs uz Šanhaju neattiecās. Te tagad savas dienas vadīja bijušie dzelzceļnieki, pensionāri, bezdarbnieki, ar vienu vārdu sakot, drūmi ļaudis, kas diezin ko vairs necerēja no dzīves sagaidīt: viņu vilcieni bija aizgājuši…
Beidza pastāvēt arī agrāk tik pazīstamā Dzelzceļa slimnīca. To izdemolēja, inventāru izvazāja, Dievs vien zina kas. Uzņēmīgākie vietējie, kam spēks vēl bija kaulos, aizveda no izjauktajām krāsnīm ķieģeļus, logu rāmjus un visu, ko varēja izkustināt, pašiem vien zināmajā virzienā.Tas laikam tika uzskatīts par mazo biznesu. Neatradās neviens vietējās varas pārstāvis, kas par to interesētos un šādas darbības liegtu. Kad šo ēku par latu beidzot piedāvāja privatizācijai, tā arī gribētājs ar daudzmaz saprātīgu biznesa plānu neuzradās, palikušais ēkas skelets nevienu neieteresēja, kļūstot par šaubīgu apmešanās vietu dažādiem tipiem.
Nu bijušo dzelzceļa noliktavu tukšo logu ailes tumšajās diennakts stundās iedvesa bailes garāmgājējos. Maz kas tur varēja uzturēties! Reizēm policija padzenāja no pamestajām telpām krutkas tirgoņus un citādus subjektus, bet tā kā te valdīja savi nerakstīti likumi, pat pilsētas tēvi ilgu laiku neko nevarēja grozīt.
Pārmaiņas radās, kad tukšajā lielākās noliktavas ēkā sāka izbūvēt telpas jaunam veikalam. Labākas dienas nu pienāca arī nomales bezdarbniekiem: tie salīga darbā, tīrīja pamestās un piemēslotās telpas, sakārtoja apkārtni, būvēja un labiekārtoja piebraucamos ceļus. Vairāku mēnešu laikā apkārtne izmainījās līdz nepazīšanai, priecīgāk ritēja sadzīve, un izrādījās, ka arī te notiks kaut kas jauns.
Pirmā Larisas lielveikala vadītāja Īrisa Kalme, kas priekšnieces Larisas slimības laikā bija palikusi par viņas pienākumu pildītāju, meklējot piemērotu cilvēku jaunā veikala vadītājas – pārdevējas amatam, apstājās pie Dzidras kandidatūras.
