Varbūt Bulduros daudzdzīvokļu māja ir ar negatīvu starojumu? Viņai liekas ticami, ka ir simti tādu -varbūt… Ilga ir kļuvusi māņticīga. Linda gan domā, ka tas tāpēc, ka dzīve māsai ir tik skaista un bezrūpīga.
15.
Varbūt Bulduros daudzdzīvokļu māja ir ar negatīvu starojumu? Viņai liekas ticami, ka ir simti tādu -varbūt… Ilga ir kļuvusi māņticīga. Linda gan domā, ka tas tāpēc, ka dzīve māsai ir tik skaista un bezrūpīga. Brīdi padomājot, Ilga tam arī piekrīt: viņai ir par daudz no visa tā, kā trūkst citiem, tomēr viņai nav savas Karlīnes, un tas šobrīd liekas tik daudz.
7. Gandrīz bildinājums Larisas veselības stāvoklis ir tiktāl uzlabojies, ka tuvākajās dienās viņu pārvedīs uz Rīgu. Linda pieteikusies par pavadoni. Rīgā viņai beidzot jāuzzina analīžu rezultāti, tad nebūs jābrauc speciāli… Ja būtu pozitīvs HIV tests, viņu taču meklētu? Tātad, var cerēt, ka viss būs labi, ir jāpaļaujas uz likteņa lemto. Daudz laika Linda pavada slimnīcas palātā pie Larisas, taču pie iepriekš runātā viņas vairs neatgriežas, Larisa pēc dabas nav no pļāpām. Tas piesaista Lindu viņas pašreizējā dvēseles stāvoklī īpaši – klusējot. Šodien Linda poš savu aprūpējamo kādam svinīgam notikumam: pirms slimnieces pārvešanas uz lielpilsētu Larisas dzīvesdraugs Andrejs, nevis vīrs, kā viņa pati vienmēr uzsver, pieteicies kādam īpašam apmeklējumam. Ka tas būs kas vienreizējs, nojauš arī Linda un ļoti vēlas, lai šī tikšanās, kad Larisas dzīvībai briesmas vairs nedraud, izdotos. Viņa Larisu safrizē un apgērbj privātajās izejamajās drēbēs. Viņai ir jābūt tik skaistai, lai Andrejam mute paliktu vaļā.
Guļot bezdarbībā, Larisa līdz pēdējam sīkumam ir pārskatījusi visu savu dzīvi: no pagātnes miglas ir uzpeldējusi gan viņas draiskulīgā jaunība pie Kārļa Šūpolnieka sāniem, kas beidzās tikpat nenopietni un ātri kā sākusies, gan puslīdz laimīgā dzīve ar Mārča tēvu – Mārtiņu. Arī šis laiks negaidot beidzās, atstājot aiz sevis tikai dēlu ar tādu pat vārdu. Kopš tā laika Larisa negrozāmi uzskata, ka bērnam nedrīkst dot tēva vārdu, ja pats tēvs, bērnam piedzimstot, ir dzīvs. Liktenim labpatikās vēlāk, kad mazajam bija divi gadi, autokatastrofā atņemt viņas draugam dzīvību. Pat kaps nav zināms, jo toreiz viņš braukāja ar lielo autofurgonu pa visu Savienību, un tanī pat laikā Larisu apcietināja, tāpēc nebija vairs iespējas kaut ko tuvāk uzzināt. Četri mūža gadi bija jāatsēž par nodarījumu. Tad sekoja kalpones gaitas pa svešām sētām, dēlu atgūšana. Kā kompensāciju par pārciesto viņa saņēma kā no gaisa nokritušo mantojumu no Amerikas onkuļa – mātesbrāļa Aleksandra. Vēlāk viņa pati izvēlējās sev iznesīgo atraitni Andreju… Tomēr, lai cik smagi dzīve bija viņu pļaukājusi, arī Laimesmāte bija devusi savas dāvanas. Pieticīgie sapnīši par kaut vienu mīksto krēslu un televizoru tā priekšā, un mazajām laimītēm bija ar uzviju piepildījušies. Kaut dēlu audzināšanā vairāk bija pasaules nekā viņas nopelnu, zēni veidojās par krietniem cilvēkiem un Larisai dzīvē allaž palīdz labi cilvēki. Arī tagad, guļot slimnīcā un dziedējot miesā grieztās brūces, Larisa izjūt cilvēku labvēlību un atsaucību: viņai nes ziedus, sūta uzmundrinošus vārdus, mediķi dara visu, lai ātrāk atkāptos ciešanas. Nekas tā nepalīdz kā mīlestība, uzmundrinājumi un uzmanība no savējo un apkārtējo puses.
Šodien, kad viņa gaida savu Andreju, nekas vairs nesāp. Brūces, kaut dziļas – ir savilkušās, un Larisu ir pārņem gandrīz svētlaime, tā retā sajūta, kas līdzinās kaut kam neaprakstāmam – kā reibonim bez alkohola. Varbūt tā jūtas narkomāni, izjūtot apreibināšanās tvīksmi. Tas, ka vēl priekšā operācija, pašreiz liekas aiz kalniem, tik tālā nākotnē, tas šodien viņu neskar. Larisa gaida. Varbūt vienmuļajā slimnīcas ikdienā iespējams kāds patīkams brīdis, šodien viņa jūtas atkal kā sieviete, kura gaida satikšanos ar iemīļoto.
Pēcpusdienā viņš ver palātas durvis. Andrejs ir jau sirmot sācis kungs, stalts un iznesīgs, gandrīz tāds pats kā toreiz, kad Larisas sirds ietrīsējās, viņu ieraugot Lejaskrogā uzsākot kalpones gaitas. Toreiz Andrejs nebija brīvs, viņš pašaizliedzīgi kopa smagi slimo un paralizēto sievu Zinaidu. Tikai pamazām vīrietis padevās Larisas kārdinājumiem… Pēc Zinas nāves Larisa Andreju beidzot dabūja, un, ja viņu kopīgā dzīve būtu sākusies pēc tam, kad Larisa kļuva bagāta, viņa domātu, ka tas noticis mantas dēļ. Tagad bija skaidrs, ka viņa pati bijusi vērtība, vai varbūt vienkārši atradās viņa acu priekšā?
Nu viņš te stāvēja ar ziedu pušķi rokā, pirmajā brīdī tāds kā samulsis.
