Romāns turpinājumos. 17. Andrejs vēl ilgi tur Larisas rokas un pēc brīža atkal ierunājas: “Tu zini, ka tavs vārds tulkots nozīmējot – kaija, to es izlasīju kādā žurnālā. Tu esi kā šis baltais putns…”.
Romāns turpinājumos
17.
Andrejs vēl ilgi tur Larisas rokas un pēc brīža atkal ierunājas: “Tu zini, ka tavs vārds tulkots nozīmējot – kaija, to es izlasīju kādā žurnālā. Tu esi kā šis baltais putns…”
“Kaijas tikai debesīs un ūdenī ir skaistas, dzīvē tās ir arī miskastnieces, tāpat kā es savā laikā, bet esmu mierā ar tādu vārdu, kaut reti kuram tas patīk – garš un tāpēc man nekad nav bijis no tā atvasināts mīļvārdiņš. Larisa – skan diezgan sausi un internacionāli. Kur mammai tāds ienāca prātā? Varbūt arī viņa zināja par to kaiju? Man nekad neiznāca pavaicāt. Skolā puikas kaitināja – Lariska, miska. Bet vārds esot dzīves ceļam ļoti svarīgs. Mans vārds Latvijā ir reti sastopams, tomēr nesis man arī laimi vai vismaz veiksmi. Tu taču arī tā domā? Vai tad citādi es būtu palikusi dzīva un tagad justos patiesi laimīga?”
“Priekš manis tu esi vienreizīga, lai kādu vārdu nestu, tagad es zinu, ka nevienas citas man vairs nebūs, tikai tu…” Andrejs čukst un pieliecies skūpsta viņu uz lūpām. No šī skūpsta Larisai noreibst galva, tik saldi tas ir. Tas ir tāds pats kā agrāk? Nē! Tas ir citādāks: te ir vairāk maiguma un vēl kādas netveramas sajūtas. Larisa abām rokām aptver Andreja kaklu, skūpsts ir tik salds… viņai gribētos savu vīrieti izģērbt, pavilkt zem segas un izbaudīt to, ko laikam gan slimības dēļ viņi vēl nedrīkst atļauties…
Kad viņi atraujas viens no otra, brīdi valda klusums un, liekas, ir apstājies laiks. Kaut mūžam atmiņā paliktu šī sajūta! Larisa šķiet, ka viņa nav uz zemes, bet kaut kur citur, varbūt kādā nereālā pasaulē. Tikai pēc brīža viņa ierunājas, un tā jau ir ikdienišķa saruna: “Tu nenāc rīt, kad mani vedīs projām uz Rīgu, pavadīt, jo tad es varbūt atkal jutīšos kā slimniece, es negribu, ka tu to redzi. Sazvanīsimies ik dienas, paņemšu līdzi savu mobilo. Mani pavadīs Linda, viņai arī Rīgā esot svarīgas darīšanas.”
“Kad tu varēsi atkal uzņemt ciemiņus, es tūliņ aizbraukšu, bet kad pārbrauksi mājās, sāksim jaunu dzīvi.”
“Vai tad dzīve var būt jauna? Tā ir kā ceļš – ar līkumiem, grambām, dubļiem, ledu un sniegu. Labi, ka tu mani atbalsti, kad esmu nedroša, vai tā kā tagad – pavisam gar zemi. Es taču tevi esmu pareizi izvēlējusies, tā bija mana izvēle, tu biji par daudz lēnīgs, es biju pieradusi pati savu dzīvi regulēt.”
“Tad jau iznāk, ka es pat tagad bildināt tevi nedrīkstēšu,” Andrejs atsmej, “nepaspēju atkal laikā. Šis briesmīgais notikums mūs visus satrieca, un es sapratu, kas tu man esi. Ja nu es tevi tagad uzrunātu, vai tu man piekristu par to jaunas dzīves sākšanu?”
Visu mūžu Larisa ir gaidījusi bildinājumu: savā skuķes naivumā no Šūpolnieka, tad no tālā reisa neatgriezās Mārtiņš. Četru cietuma gadu laikā kādas tikai domas nelauzās galvā! Viņa nebija nekāda noziedzniece, taču, nokļuvusi skarbajā vidē, kļuva cieta kā krams, nevienam neko neizpauda un nedalījās emocijās… Tagad, kad dzīves ceļš sāka jau ritēt uz mūža otro pusi, varētu šo cēlo bildinājuma žestu no sava vīrieša arī saņemt. Vai viņa, tik vārga tagad, drīkst uzvelt otram savu nastu? Ja Andrejam tiešām ir pret viņu jūtas, tad tās nekur nepaliks. Galvenais ir mīlestība – tā domāja arī Mārtiņš, un tas bija pareizi.
“Esmu nolēmusi, ka man vispirms jātiek uz kājām, tad… Atceries, ka tava māte mani ne acu galā neieredzēja, varbūt viņa pareizi domāja, ka es tev nederu. Ja viņa būtu dzīva, tu mani…” Larisa nepabeidz iesākto teikumu.
“Lai nu māte dus Dieva mierā! Ar Zinaīdu viņa satika kā cimds ar roku, tāpēc arī mani no tevis sargāja, bet tam vairs nav nozīmes. Tagad abas guļ kapos blakus. Es atzīstos, ka daudzreiz jau tad, kad Zinas vairs nebija, es biju par daudz mīkstčaulīgs un tevi mīļā mājas miera dēļ neuzrunāju. Tu nāci vakaros un gāji projām pati kā brīva meža kaķe, kad kļuvi bagāta, baidījos, ka man atteiksi, ka es mantas dēļ.”
Abi ilgi klusē. Vēlā rudens krēsla ieplūst palātā. Tagad brīnišķīgā burvība no Larisas sirds ir pagaisusi, un viņa ieklausās, kā ārā koku zaros elš rudens vējš. Tas nozīmē, ka mainīsies laiks.
“Kad viss būs garām, redzēsim, ko dzīve mums solīs. Gaidi mani, draugs! Bet tagad brauc atkal mājās, šodienai sarunu bijis tik daudz .Esmu nogurusi, diena bija skaista un likās gara, tu mani šodien tikpat kā bildināji, paldies par to!”
Uzspiedis vieglu skūpstu Larisas pierei, Andrejs paņem savu mūzikas instrumentu un iziet, un Larisai tagad viņa stāvs liekas sadudzis.
