Romāns turpinājumos. 18. Varbūt tā nemaz nedrīkstēja? Viņai nevajadzēja likt Andrejam vilties, viņš taču bija tik pārliecināts, ka netiks atraidīts, bet viņa jau atteica tikai uz laiku.
Romāns turpinājumos
18.
Varbūt tā nemaz nedrīkstēja? Viņai nevajadzēja likt Andrejam vilties, viņš taču bija tik pārliecināts, ka netiks atraidīts, bet viņa jau atteica tikai uz laiku. Šodien vēl pietrūka tās sajūtas un drošās nākotnes cerību, lai atbildētu ar jāvārdu. Tas pašreiz ir nelaikā, priekšā tik daudz nezināmā. Oficiāls vīrs nekad nav bijis viņai pie sāniem, un varbūt tas nav arī lemts… Rītdiena nāks ar jauniem satraukumiem, atkal būs jāpārcieš pēcoperācijas smagums, atkal uzmācas bailes nepamosties no narkozes. Šīs domas viņa atgaiņā. Vakarā gan viņa palūgs māsiņai miega zāļu tableti, jo rīt priekšā tāls ceļš.
Naktī pie viņas atnāk dīvains sapnis: Lejaskrogos pie virtuves saimes galda sēž Andrejs, blakus viņa māte Elza, galda otrā pusē Zinaida – tāpat ģērbusie, kā apbērējot: baltajā kāzu kleitā. Ir savāda sajūta: Larisa ir sapņa vērotāja. Viņa redz, ka Zina apsēžas Elzai blakus un apņem viņu ap pleciem, kā Larisu kaitinot, sak, redzi, cik mēs mīļi dzīvojam! Andrejs galda otrā pusē liekas apvainojies un, ar roku mādams, aicina Larisu galda savā pusē. Taču Larisa paliek kur bijusi, tikai nosaka:”Ja tu gribi sēdēt ar mani kopā, tad nāc pats.” Vēlāk Elzas un Zinaidas tēli izbālē un pazūd, bet Andrejs, paņēmis akordeonu, spēlē “Savādo vasaru”, kā toreiz, kad pienāca Zinas aiziešana. Melodija skan sapnī vēl ilgi. Tā sajaucas ar šodien dzirdēto. Larisa sapnī viena pati griežas dejā, kamēr noreibst galva. Sapnis ir garš un atkārtojas vairākas reizes.
Larisa pamostas nosvīdusi un neatpūtusies. Ko nozīmē šis sapnis, šīs bijušā nebijušas kombinācijas? Arī dzīvē viņi var palikt katrs savā galda pusē. Vai tiešām sapnis būs ar īpašu nozīmi? Tādus viedus sapņus Larisa savā dzīvē ir jau redzējusi. Tādi piepildoties. Sapnis ir devis viņai padomu: paļauties likteņa lemtajam, viss taču esot jau cilvēkam piedzimstot zvaigznēs ierakstīts. Daudzi tam netic un nepiegriež vērību, citi pārāk paļaujas uz nolemtības teoriju. Larisa nepieder ne pie vieniem, ne pie otriem, tomēr horoskopus izlasa, un šī tradīcija, atverot avīzi, ielūkoties, ko zvaigznes sola, pastāv, nav svarīgi, kas piepildās, kas ne.
Uz Rīgu reizē ar Larisu brauc arī Linda, viņai pilsētā esot kas darāms, tad viņa arī nākamo reizi zināšot, kā Larisu atrast. Ceļš liekas garš. Smidzina sīks rudens lietus, pasaule ir pelēka, tikai pie galvaspilsētas vārtiem laiks noskaidrojas. Varbūt tā ir laba zīme? Rudenīgās saules stars ir kā sveiciens no aizgājušās vasaras. Linda ievēro, kā pie Juglas lielā veikala sieviņas tirgo ziedus, ābolus, sēnes. Rīga ir kā liels tirgus, te ir pircēji un pārdevēji, te ir kapitālisms, kas laukos vēl tikai sākas. Larisa Rīgā būs pircēja: privātajā slimnīcā viņa pirks pakalpojumu – veselību – un pakļausies kapitālisma likumiem: viss tagad ir prece, turklāt viņai piedāvās kvalitatīvu preci – operāciju, kas vajadzīga, lai turpmāk nebūtu jāstaigā kroplai un klibai.Viņa gulēs luksusnumurā, jo to var atļauties, un nevienam taču sirds nesāpēs, ja tāpēc bankrotēs viņas uzņēmums. Ja pacientei nav līdzekļu, nevienam nav arī daļas, ka Larisai Pavlovskai ir pēctraumas komplikācijas un draud invaliditāte, bet nav iespēju. Pirmā palīdzība ir sniegta, dzīvībai briesmas nedraud un sveiki! Tad visu, kas nepieciešams, sniegtu katra paša izvēlētais ģimenes ārsts savas kompetences robežās… Uz medicīnas norisēm Linda tagad skatās citādi nekā agrāk, jaunie laiki drīz atnāks arī līdz mazpilsētiņai. Tas, kas pasūta mūziku, arī maksā. Jau pie slimnīcas durvīm Larisu sagaida ar ērtu braucamkrēslu, drīz viņa ir mīkstā, siltā gultā, vienvietīgā palātā, kā tas ir pasūtīts.
