Ir atkal tas gadalaiks, kad koki pamazām zaudē lapu krāšņumu, bijušas pirmās salnas.
20.
Ir atkal tas gadalaiks, kad koki pamazām zaudē lapu krāšņumu, bijušas pirmās salnas. Rudenī ap “Irbēm” saziedējušas dīvainas pienenes, kas atšķiras no pavasara pieneņu dzeltenajām saulītēm. Šīm nav kuplā mēlziedu kurvīša un uz tievā kātiņa izziedējuši sīki, kā aukstuma nomocīti vārgi saules dzelteni ziediņi. Linda plūc vēlīnos, ziedus, kārto kopā ar mežmalā augošajām brūklenāju mētrām buķetē un, dabā veldzēdamās, prāto, ka arī mazajai rudens ziedētājai liekas svarīga skopā rudens saule, kaut sēklu podziņas stāds tā arī nesagaidīs: rudens salnas ir tik nepielūdzami tuvu, ir tikai ziedēšanas prieks. Varbūt arī viņai ir tikai ziedēšanas prieks…
Linda ar šo pēdējo rudens greznumu rotā “Irbju” goda istabu, kas tagad ir kļuvusi grezna un ērta. Realizējot iecerēto projektu par lauku tūrisma māju, gandrīz gadu te veikti pārbūves darbi, un līdz ar pavasara sezonas sākumu gaidāma jauna ēra visā Dālderkalna apkārtnē. Te, tālāk no ziņkārīgām acīm, ir ideāla vieta, lai netraucēti baudītu atpūtu un visu to, ko sirds vēlas un daba dod.
Vairāk nekā gadu Linda ir dzīvojusi kā kāda mūķene, tikai slepeni ilgojoties pēc drauga, ar kuru veidot tālākās attiecības. Cik ilgi jauna sieviete var gaidīt, cerēt un ilgoties? No gadījuma sakariem viņa sargās, tas ir “galīgi garām”, tas nav priekš viņas. Ka nebūs nekad tādas mīlestības kā māsai, tas gan ir skaidrs. Domas par Kārļa mīlestības jūtām viņa aizvien gaiņā no sevis tālāk. Viņš ir kā brālis un draugs, uz ko var vienmēr paļauties, taču nekas vairāk.
Arvien biežāk medmāsiņas pie kafijas tases runājas un viena otrai izkrata sirdi par to, cik medmāsas profesija ir grūta un joprojām mazapmaksāta, kaut cilvēkiem tik vajadzīga. Valdība liekas neredzam pastāvošās nekārtības un finanšu nesamērīgo sadalījumu. Visos līmeņos tiek bārstīti tikai tukši solījumi. Mediķi ir palikuši, vismaz mazpilsētiņās un laukos, kā pēdējie muļķi, kam vienalga, cik maksā, ka tik grasīti algas dienās iedod, bet pēc parādu atdošanas trešajā dienā nauda ir izkususi. Drīz medmāsu pacietības mērs būs pilns. No Silaines slimnīcas personāla trešā daļa ir atradušas labāku darbu: operāciju māsa Olita ir sekretāre -lietvede kādā solīdā firmā kaimiņu rajonā, Velta ir izmācījusies par frizieri un sakās esot ļoti apmierināta ar dzīvi un peļņu, bet divas neprecētās māsiņas no bērnu nodaļas kā aizbrauca peļņā uz Īriju, tā tur arī palikšot un dibināšot ģimenes, atalgojumu par darbu sabiedriskajā ēdināšanā nevarot ne salīdzināt ar to katorgu, kas piedzīvota strādājot par medmāsām brīvajā Latvijā. Cerības par nodrošinātu dzīvi nav īstenojušās.
Kur vien paskatās, visi kaut ko savā dzīvē maina, tikai Linda kā tāda naivā dievgosniņa joprojām cer uz brīnumiem: uz algas pielikumu, savas privātās dzīves nokārtošanos un pastāvīga drauga atrašanu. Sapņi ir skaisti, taču tie ir tikai sapņi. Tagad reizēm, palīdzot mātei veikalā, viņa papildus saņem pa latiņam. Šādu darbu viņa varētu ja ne iemīlēt, tad vismaz pieciest normālāka atalgojuma dēļ. Pieņemt galīgo lēmumu viņa atliek uz vēlāku laiku. Viņa vēl nav izlēmusi.
