“Tas nav iespējams! Tu paskaties, ko tu izvēlies! Šis cilvēks tev derētu par papucīti!” Kārlis, panācis telpas vidū, ieņem tādu kā cīnītāja pozu, bet arī Augusts neliekas vakarējais.
23.
“Tas nav iespējams! Tu paskaties, ko tu izvēlies! Šis cilvēks tev derētu par papucīti!” Kārlis, panācis telpas vidū, ieņem tādu kā cīnītāja pozu, bet arī Augusts neliekas vakarējais. Arī viņš ir gatavs ne tikai vārdu cīņai. Ziedus viņš uzliek uz galda stūra un naidīgi veras sāncensī. Linda ir tuvu izmisumam: “Lūdzu, tu taču nesāksi kauties, August! Kārli, par savu dzīvi es rūpējos pati. Dodies projām! Lūdzu! Vai es esmu tev ko solījusi? Saki, lai Augusts arī dzird!”
“Jaunekli, jūs taču dzirdējāt?” Augusts arī piemetina.
“Es esmu teicams karatē speciālists, ceru, ka ticēsiet maniem vārdiem. Varbūt dosimies projām abi? Ko tu, Lindiņ, saki? Tagad tev vairs nekāda maltītes baudīšana kopā ar šo cienījamo kungu nesanāks, esmu jūs iztraucējis un projām netaisos. Solījusies tu man gan līdz šai dienai neesi, jo neesmu tevi vēl bildinājis. Es to tikai gatavojos darīt.”
No notikušā Linda ir vairāk nekā apstulbusi: “Tiešām, šodiena ir sabojāta! Kārlim laikam ir taisnība, jums abiem jādodas projām. Tas ir kaut kāds cirks!”
“Un es te neesmu klauna lomā!” Augusta acis no dusmām ir asinīm pieplūdušas. Tad viņš pagriežas uz izeju. Irbju ārdurvis ir diezgan zemas un garāka auguma cilvēkam ir jāpieliec galva.
Kārlis viņam seko, tad strauji atgriežas telpā, paķer Augusta nestos ziedus un, izgājis pagalmā ar slaidu vēzienu uzmet tos uz lieveņa jumta: “Tur tiem vieta!” noteikdams. Tad viņa mašīna, līgani šūpodamās, aizbrauc pa mājas ceļu uz Lejaskrogu pusi. Augusts vienlaikus aizbrauc pretējā virzienā.
Linda atgriežas istabā: “Tā iet, kad bremzes netur!” viņa pie sevis nosaka. Nopūtusi zilās sveces, kas jau krietnu gabalu nodegušas, viņa skatās, kā vēl labu laiku kūp pret griestiem zilibalti dūmi, kas tagad vairs nav aromātiski, bet sīvi… Svētku gaidīšana ir beigusies… Viss iznācis tik tizli! Pēc laiciņa viņa, mēteli uzģērbusi, aizslēdz mājas ārdurvis un pa egļu ieskauto ceļu sākumā lēni, tad aizvien ātrāk iet uz Silaini. Ir mainījies vējš. Tagad tas atkal pūš tieši sejā un lien zem drēbēm. Kopš rīta viņa nav ēdusi, bet nejūtas izsalkusi, tikai bezspēcīga. Taču viņa iet tikai uz priekšu. Ceļš līdz Silainei liekas garš un nelīdzens. Mājās viņa pārnāk pārsalusi. Te arī neviens viņu negaida: bērns vēl dārziņā, vecāki darbā. Varētu netraucēti izraudāties par visu, kas sakrājies sirdī, taču asaru nav, ir tikai dusmas uz sevi un savām iedomām. Viņai nav tādu draudzeņu, kam uzticēt savas slēptākās domas. Pati viņa bieži uzklausa svešas likstas, taču savām – mājvieta paliek pašas sirdī. Vienlaikus viņa izjūt arī tādu kā atvieglojumu. Kārlis ir aizgaiņājis viņas pielūdzēju. Vai tas būtu paša Likteņa pirksts? Viņa laikam patiesi nebija gatava attiecībām ar Augustu.
9. Beigas labas, viss labi…
Dzidra jau sen ir iepazinusi pārdevējas daudzos darba knifiņus. Silaines nomalē – Šanhajā – darbā pagājuši jau vairāki mēneši. Bodītē ir gan pārtika, gan pirmās nepieciešamības saimniecības un rūpniecības preces, kas vajadzīgas pa rokai katrā mājā. Veikala izkārtnē lasāms: ikdienas preces. Tās tiešām nav nekādas luksus veikala preces, kas neiederētos pelēcīgajā pilsētiņas nomalē, tomēr par nīkulību arī te nekas neliecina. Pārdevējai ir modernas tirdzniecības darbinieces formas tērps: zāles zaļš bikškostīms, koķets priekšautiņš, kas izceļ šmaugo augumu, galvā laiviņveida cepurīte. Arī Lindai, kas palīdz mātei savās brīvajās dienās un dod viņai izejamās dienas, ir tāds pat darba tērps.
