Veikala iekārtojums ir mūsdienu prasībām atbilstošs: plašas noliktavas telpas, sanitārais mezgls, signalizācija, kas savieno veikalu ar netālo policijas dežūrdaļu, pārdevēju rīcībā mobilais telefons.
24.
Veikala iekārtojums ir mūsdienu prasībām atbilstošs: plašas noliktavas telpas, sanitārais mezgls, signalizācija, kas savieno veikalu ar netālo policijas dežūrdaļu, pārdevēju rīcībā mobilais telefons. Dzidra ir apmierināta ar dzīvi un darbu, kas kaulus nelauž un pati izskatās un jūtās kā trīsdesmitpiecgadniece, kaut gan aiz muguras jau sen četrdesmitā dzimšanas diena. Kur viņai bijis prāts tik ilgi vergot zemnieces darbā? Vēl kādus gadus viņa ar mokām nolauztu, tad arī veselība būtu sabeigta, un uz visiem laikiem pazustu sievišķība un dzīvesprieks. Tagad viņa var tikai pabrīnīties, kā Apsīši tik ilgi spējuši izturēt, nesaprotot, ka Latvijā zemnieki – sapņotāji nesasniegs pārticību tikai ar fanātisku darbu. Bija vajadzīga kapitālistiskā domāšana, kuras viņiem trūka. Kapitālisma likumi ir nežēlīgi. Par to viņa aizvien pārliecinās gan lasot avīzes, gan klausoties radio, kas skan veikalā visu dienu.
Arī ar veikala pircējiem viņa jau ir iepazinusies. Daudzi sevi ir atklājuši kā rūpju nomāktas personas. Viņas klienti bieži nāk uz veikalu, arī lai parunātos, uzticot pārdevējai savas nepatikšanas mājās, problēmas ar bērniem vai vīru. Tomēr visbiežāk pircēji sūdzās par naudas maciņa plānumu, izdzīvošanas grūtībām un depresiju. Daudzreiz Dzidrai nākas pierakstīt paņemtos produktus uz pēcmaksu. Cik reizes viņa nav sev solījusies nedot turpmāk “uz krīta”, taču aizvien kāds nelaimes putns ir atkal izmisīgi lūdzis pierakstīt parādu līdz algas vai pensijas dienai. Daži tā arī ir pazuduši uz visiem laikiem un sākuši mest veikalam līkumu. Dzidra spēj piedot arī to. Tikai pret dzērājiem viņa ir cieta un nepielūdzama. Alkohola atkarīgie ir kā stihiska nelaime, kas jāpacieš, alu tirgojot, taču tikai par skaidru naudu. Nevienu alus pudeli uz parāda viņa nedod. Par laimi, stiprāku dzērienu veikalā nav. Cik te tādu alus kārotāju neapgrozās, kas sīkajās haltūrās saņemto tepat pie veikala stūra iztukšo lētos un stipros aliņos un apčurā veikala sētu. Telpā tādus paģiru lāpītājus Dzidra necieš un, kā par brīnumu, nekādas domstarpības nav radušās. Dzidra ir nepiekāpīga no pirmās dienas: dzert un smēķēt veikalā nedrīkst: bocmaņi, lāčplēši, sātani, drēģeri jātukšo ārpusē!
Ir parasta janvāra novakare. Ārā pieņemas sals. Platajā veikala logā viena pēc otras uzzied leduspuķes. Jau labu laiku nav neviena pircēja, un Dzidra lasa līdzpaņemto žurnālu. Sāk krēslot. Pēdējie pircēji parasti ierodas īsi pirms veikala slēgšanas un tad izveidojas pat rinda. Šodiena droši vien nebūs izņēmums, gan jau atkal vēlīnie pircēji būs klāt. Dzidra iededz ārā spuldzi un tās gaismā pamana cilvēka stāvu, kas mīņājas pie durvīm. Dzidra periodiski atrauj skatienu no lasāmā, vai gaidītājs vēl aizvien turpat? Neies taču ārā uzrunāt: ja stāv, lai arī stāv kaut visu vakaru! Iepērkas un aiziet vēl daži pircēji, bet vīrs aiz loga aizvien turpat. Vai tiešām tas tur būtu ar kādu sliktu nodomu? Cik ilgi tas tur kvernēs?
