Tomēr beidzot gaidītājs kā klupšus pārklūp pār slieksni. Ienācējs ir bārdu apaudzis, nenosakāma vecuma vīrs, noskrandušās drēbēs, plikām zili – melnām salā apzilējušām rokām, bez cepures, sapinkotiem matiem.
25.
Tomēr beidzot gaidītājs kā klupšus pārklūp pār slieksni. Ienācējs ir bārdu apaudzis, nenosakāma vecuma vīrs, noskrandušās drēbēs, plikām zili – melnām salā apzilējušām rokām, bez cepures, sapinkotiem matiem. Tāds te nav redzēts. Pienācis pie letes Mežainis, kā viņu tagad nosauc Dzidra, veras drūmu skatienu plauktos, neko nerunā, tikai ar žestu rāda uz savu muti un maizi plauktā. Skatiens ir saprotams – nikns un paģērošs, viņš grib ēst. Ar tādu tikai pa labam: Dzidra padod maizes kukuli, kad viņš ar to vien nav mierā un rāda uz aukstuma vitrīnu, arī desas luņķi. Kad zilais rādītājpirksts pirksts norāda uz alus plauktu, pārdevēja pasniedz pirmo pagadījušos alus pudeli: lai jau ņem un atstājas. Apmeties ar visu ēdamā porciju pie loga, dīvainais apmeklētājs, acīmredzot, gatavojas maltītei: atvāž no kabatas izņemtu saliecamu nazi, griež maizes ņukas, desas gabalus un negausīgi ēd, izdvešot tikai kādas nesaprotamas skaņas – tā kā rūcienus, kā neskaidru murmināšanu, reizēm pamezdams drūmu skatienu pārdevējas virzienā. Vai tādam ir nauda? Protams, lieki būtu prasīt!
“Kāpēc nenāk neviens pircējs, vai tiešām sals visus sadzinis savās mājās?” Dzidra ir satraukta – šī kompānija nav no tām labākajām, kas piedzīvotas. Varbūt paēdis dīvainais tips aizies savu ceļu? Izdzēris alus pudeli viņš var arī apreibt, tad sekas var būt neparedzamas. Dzidra izmisīgi gaida kaut vienu vienīgu pircēju, taču šovakar viss liekas kā izmiris. Drīz jāslēdz veikals, bet atnācējs tikai ēd un mīdās. Pēkšņi Dzidrai ienāk prātā, ka nav taču vēl atrasts Larisas slepkavnieks. Ja nu tas ir viņš un ieradies savas asinskāres dzīts? Nazis kā draudu apliecinātājs ir tik iespaidīgs: īsts aukstais ierocis. Arī Mežainis sāk apskatīt savu apkārtni, atkal veras plauktos. Kaut kas ir jādara! Bailes pēkšņi sāk stindzināt Dzidras prātu. Ja nu viņai draud briesmas? Ir jāziņo par draudīgo stāvokli policijai un jo ātrāk, jo labāk!
Radījums sāk raudzīties griestos, tad kaut ko meklē kabatās. Rijība ir aprimusi. Kas sekos tālāk, Dzidra neskatās. Viņai rodas plāns: atmuguriski virzīties uz noliktavu, iziet pa noliktavas durvīm pagalmā un no mobilā telefona zvanīt uz policiju, lai brauc un savāc aizdomīgo tipu. Atpakaļ veikalā viņa vairs bez policijas neies, jo nevar taču zināt, kāds plāns ir Mežaiņa galvā. Kad tā arī izdarīts, viņa jūt sala stindzinošo elpu, sīks drebulis pārņem Dzidras ķermeni. Varbūt tas drudzis ir no bailēm? Tādas viņa ilgi neatceras piedzīvojusi. Viņai dzīvē nav bijis līdzīgas situācijas, kad būtu kā pašreiz jābaidās par iespējamām briesmām. Jo ilgāk viņa dreb no aukstuma un bailēm, jo garāks šķiet policijas gaidīšanas laiks.
No veikala telpām neatskan ne skaņa. Varbūt viņš jau ir projām un sacelta viltus trauksme? Meklēt tad vajadzēs tikpat kā vēju gaisā, un policisti par viņu pasmiesies, tas būs viltus izsaukums. Varbūt viņa ir pārsteigusies? Mežainis, iespējams, mierīgi devies savās gaitās? Bailēm reizumis ir lielas acis. Tomēr veikalā bez policijas viņa neatgriežas. Visa lielā dūša, ar kuru viņa ir agrāk lepojusies, tagad ir papēžos.
Pēc laika, kas kā izrādās ildzis tikai dažas minūtes, piebrauc policijas dežūrmašīna, zilas bākugunis spīdinot.
Divi braši, plecīgi varas pārstāvji pa veikala durvīm kaujas gatavībā iebrūk tirdzniecības telpā. Dzidra aiz viņiem, drosmi atguvusi, atgriežas savā darba vietā, nu visi pamana, ka pinkainais vīrs guļ uz grīdas un raustās konvulsijās.
“Tā varētu būt epilepsija – krītamā kaite,” saka viens no policistiem, “laikam jāved uz slimnīcu, neko ļaunu jau viņš nav sastrādājis. Tikai maize un nazis mētājas uz grīdas. Auksto ieroci kā iespējamās vardarbības liecinieku policisti savācam līdzi. Pastāstīsiet arī mierīgā garā, kas te notika, bijāt gan satraukusies. Pareizi darījāt, jo nevarēja paredzēt, ar ko incidents beigtos, ja nebūtu uznākusi šī lēkme.”
Tagad, kad viss jau beidzies, Dzidra izstāsta par notikušo policijai, un pašas bailes liekas pat smieklīgas. Nu Dzidra saskata pat notikuma komisko pusi: viņa ir izrādījusies pilnīga zaķapastala, draudīgais un mežonīgais ienācēja izskats ir licies aizdomīgs – vai tikai tas nav noziedznieks? Vai tad tādi tie uzbrucēji izskatās? Tas visdrīzāk ir parasts bomzis. Laiks beigt darbu, sakopt un aizslēgt telpas. Šī diena bijusi laba mācībstunda. Protams, viņas darbs te, nomalē, nav nemaz tik drošs, kā agrāk licies. Jau ar rītdienu viņa nēsās kabatā asaru gāzes baloniņu, ja jāpiedzīvo kas līdzīgs. Sargā pats sevi, tad arī Dievs tevi sargās! Tā vecāmāte aizvien skandināja. Aizslēgusi veikalu un pieslēgusi signalizāciju, Dzidra pa sabiezējušo vakara krēslu, kas nomales ieliņās ziemā liekas īpaši nepatīkama, ātrā gaitā dodas mājās: beigas labas, viss labi!
