Viņš ikdienā jūtams kā figūra virs visiem, un skatiens vienmēr bijis vērsts pāri strādājošo māsu galvām.
27.
Viņš ikdienā jūtams kā figūra virs visiem, un skatiens vienmēr bijis vērsts pāri strādājošo māsu galvām. Pēdējā laikā gan viņš esot pamanījis savas pelēkās masas – darbiniekus, jo vai ik mēnesi kāda māsa iesniedzot atlūgumu. No labas vietas jau projām neprasītos. Medmāsas no slimnīcas aiziet, ko darīs ārsti, palikuši bez savām rokām? Tukšo darba vietu caurumi ne par ko labu neliecina, taču arī māsiņām savs krekls ir tuvāks. Medicīnas reformas, veselības ministru nepārtrauktās maiņas, jaunas un jaunas prasības radījušas ierindas mediķos tikai neapmierinātību: tikai solījumi, solījumi, no kuriem paēdis nebūsi.
Noteiktajā dienā, pabeigusi dežūru, sāpošu galvu Linda dodas pie Galvenā jeb Paša – kā daudzi darbinieki iesaukuši slimnīcas vadītāju. Tikai dažas reizes Linda bijusi viņa kabinetā. Iepriekš, liekas, dalegācijā uz viņa piecdesmito dzimšanas dienu. Toreiz viņa kabinetā bija pieņemšana ar šampanieti, uzkodām un saldām runām. Viena delegācija sekoja otrai bez sava gala, tā apliecinot cieņu un atzinību slimnīcas šefam. Protams, viņš ir cienījams cilvēks, tikai vadītājs viņas personu visdrīzāk gan nav pamanijis ne toreiz, ne agrāk. Tagad viņa te ir pēdējo reizi. Kāds šiks un greznība! Kabinets un sekretāres darba vieta ir Eiropas līmenī: moderns dators, mīksts pelēks grīdas klājums, smalkas mēbeles, pie sienas dažas gleznas, sekcijā aiz stikla greznojas skaisti trauki, ziedi vairākās vāzēs, ērti krēsli ap apspriežu galdu un paša vadītāja tronis ar augstu krēsla galvgali. Galvenais ir nevainojami kopts, rūpīgi izgludinātā virsvalkā. Viņš sagaida māsiņu panākot pretī, sniedzot roku un aicinot apsēsties vienā no ērtajiem krēsliem. Interesanti, kas sekos pēc šīs pagodinošās sagaidīšanas? Pierunāšana palikt? Linda to var tikai nojaust.
Iesēdies savā krēslā aiz galda, galvenais ārsts paņem, acīmredzot, Lindas personīgo lietu, brīdi lasa, tad pacēlis acis uz sēdošo darbinieci saka: “Jūs šeit strādājat vairāk nekā piecus gadus… Nebūs žēl mūs pamest?”
“Piecus gadus un sešus mēnešus,” Linda papildina. “Un tas nav žēlums, ko varētu izjust. Tas ir izmisums tāpat kā tiem citiem, kas arī meklē dzīvē ko labāku.”
“Jūs esat laba māsa, pašaizliedzīga un izpildīga, tādas ir grūti zaudēt.”
Tādus apcukurotus un labus vārdus Linda dzird pirmo un šoreiz laikam arī pēdējo rezi – vismaz no šefa mutes.
“Valsts politika pagaidām nav māsām labvēlīga, bet ticiet man – stāvoklis visdrīzākajā laikā uzlabosies, medicīnas reforma sāks īstenoties un palielināsies arī algas. Jums nav viegli, redzu, ka esat šķīrusies, jums ir meitiņa. Dzīve tiešām medmāsām nav nekāds rožu dārzs, taču jācer, ka nākotnē mūs gaida labākas dienas… Vai jums varbūt ir kādas problēmas darbā, ko varam vēl atrisināt?” galvenais runā tālāk.
“Manas sīkās problēmas nav saistītas tikai ar darbu. Tas, ka esmu šķirtene arī ir tur ierakstīts? Vai tad to arī atzīmē kadru lietās un raksta raksturojumā? Es tiešām esmu nolēmusi mainīt darbu. Tagad visi domā par sevi, un es arī. Tās māsas, kas no slimnīcas ir projām citās jomās, ir apmierinātas. Es domāju, ka tāpat būs ar mani. Savas profesijas man, protams, ir žēl, taču esmu izlēmusi.”
“Mēs tiešām vairs drīz nevarēsim kā slimnīca normāli funkcionēt, jo kadri taču izšķir visu. Es liktu jums priekšā sekojošo: mums pašreiz ir vakance fizikālās terapijas kabinetā. Tur darbs nav grūts, izietu kursus uz slimnīcas rēķina, varētu paņemt klāt arhīva sakārtošanas pienākumus. Vakaros būsiet kopā ar bērnu. Par visu mēs vienotos. Darbs ar cilvēkiem ik dienas nav nemaz tik nepateicīgs.”
“Mans lēmums aiziet no slimnīcas netapa vienā dienā, stress un rūgtums par nabadzību ir krājies pamazām. Esmu par visu daudz domājusi, un lēmums tiešām ir negrozāms. Man piedāvā un es iešu uz labāk atmaksātu darbu. Tam esmu jau piekritusi.”
