Zigis ilgāk par pāris stundām neuzkavētos.
29.
Zigis ilgāk par pāris stundām neuzkavētos. Taču viņam Karlīne nebija pirmajā vietā jau agrāk, kad vēl visi dzīvoja kopā…
Austra jau kādu laiku ir rīdziniece un droši vien demonstrēs pilsētā noskatītos smalkumus, ko jau būs apguvusi no savas māsas Helēnas, izsmalcinātas pilsētnieces. Visu to paredzot, Linda meitiņas dzimšanas dienu gaida ar nepatiku. Vai tad iepriekšējās Karlīnes dzimšanas dienas nebija zināmas, tad ne čiku, ne grabu? Galvenais līdz jubilejai ir atcerēties, ka mazās Karlīnes austiņas ir dzirdīgas un nedrīkst būt izrunāts neviens slikts vai aizdomīgs vārds par to otro omīti. Bērna valodiņa var aizlocīties nevēlamā virzienā, tad būtu iemesls pārmests, ka viņa tiek slikti audzināta. Dzidra pierakstījusi veselu burtnīcu ar viņas bērnišķīgi jaukajiem prātojumiem, gan jau kāds tiks arī Austrai, kas neko no tādas bērna prātošanas nav dzirdējusi un nemaz nezina, cik interesanta ir tāda bērnu folklora un nesamākslota uztvere. Ar bērna muti daudzreiz runā patiesība.
Kad pienāk Karlīnes lielā diena, Austra jau pēc brokastlaika ir klāt. Vedējs ir Austras māsas Helēnas vīrs. Pie vārtiņiem, mašīnu veikli apgriezis, vedējs tūliņ aizbrauc. Linda bez dežūrsmaida iet pretī, bet Karlīne, otro omīti pa logu pamanījusi, pēkšņi palien zem savas gultiņas. Kaut kas traks! Tikai tā vēl trūkst, lai pavisam izblamētos vecāsmātes priekšā! Labāk tam pašreiz nepievērst uzmanību, kaut tikai atbraucēja neapvainotos!… Austra, protams, bērna paslēpšanos pamana, tomēr mazās spītēšanos visi ignorē. Atbraucēja liek dāvanas un cienastus uz galda un gaida, kad mazmeitai apniks uz grīdas gulēt. Dzidra arī visādi cenšas Karlīnes izturēšanos neredzēt, it kā nekas nebūtu noticis. Karlīne nekad tā nav darījusi. Pagulte nav bērna mīļākā uzturēšanās vieta.
Tikmēr Austra, atsēdusies pie virtuves galda, bez jebkāda ievada sāk runāt par savām bēdām: “Varbūt tevi, Linda, tas nemaz vairs neinteresē, taču uzklausi mani vēl šoreiz. Esmu ļoti norūpējusies par Zigurdu. Viņš ir tik nomākts. Visu laiku tāds kā slims, nelaimīgs, sabozies. Kad prasu, kas par lietu, tikai atrūc, lai nemaisos un netincinu, tā esot tikai viņa problēma. Krustām šķērsām esmu izrunājusies, nekādas atbildes. Viņu nomāc kaut kādas problēmas. Varbūt tu zini padomu, man viņš neko nepaskaidro, stundām bez miega guļ un skatās griestos. Varbūt viņš joprojām pārdzīvo jūsu šķiršanos? Ko lai es daru? Viņam sirds pret mani ir aizslēgta septiņām atslēgām, agrāk nekad viņš tāds nebija.”
“Es gan zinu, kāpēc viņš tev savu sirdi neatver, viņam ir savi noslēpumi, kurus tev negrib uzkraut,” Linda pie sevis nosaka, taču skaļi piebilst: “Es tur neko nevaru sacīt, tagad jau tā ir viņa dzīve. Es neko lietas labā nevaru darīt – šķirts ir šķirts. Mēs jau vēl pat sarunāties kā normāli šķīrušies laulātie neprotam. Jums jātiek galā pašiem. Gan jau pāries! Sākums visiem šķirtajiem ir grūts.”
“Varbūt es esmu vainīga, Zigurds man ir bijis tas dēls, kur sirdi piesiet. Tika jau arī visādi lutināts, un lutinātie bērni bieži ir nelaimīgi, to es pie Zigurda redzu.”
“To tu pareizi saki, bijusī vīramāt! Labi, ka vismaz atzīsti, ka esi vainīga un ka tev tomēr ir divi dēli, tikai mīlestība tikusi vienam. Otrs ir trakonamā, par to liela daļa nav bijusi,” Linda turpina savu iekšējo monologu, bet skaļi nesaka neko, klusuciešana ir, kā zināms – piekrišana, lai jau Austra runā, ja to atzīst par vajadzīgu, lai izrunājas vien!
“Viņam bija tik labs darbs, bet kaut kāda iemesla dēļ to pameta. Bija arī slims, aizbrauca uz slimnīcu, man pat nepateica, kurā slimnīcā gulēja, tikai zvanīja un mierināja, ka pēc pāra dienām viss būs labi, lai nebraucu ciemos,” Austra stāsta tālāk, un Linda nebilst ne vārda, jau otro reizi pārslaukot tīro galda virsmu, uzliek tējkannu uz gāzes liesmas un atkal neko ne prasa, ne saka. Sarunas nevedas, jo katra domā savu domu.
“Arī savu mašīnu solās pārdot, jo esot veca grabaža. Tevi arī viņš ar labu piemin. Linda man bija laba, es tikai pats izrādījos nekam derīgs. Viņš tā saka.”
“Ūja, ūja!”Linda iesaucas negribēti emocionāli. Vai tad tāda atklāsme jau ilgi viņu moka? Nekad netiku dzirdējusi, ka vaina arī viņam un ka esmu bijusi arī laba. Vai jūs atkal esat viņa pilnvarotā persona? Pats jau pat uz bērna jubileju nav atradis laiku atbraukt, laikam jau ļoti aizņemts. Manis dēļ jau tas nav jādara, tikai Karlīnes dēļ, lai tēvu pavisam neaizmirst. Par savu dzīvi es domāju pati un iesaku arī viņam domāt par savējo… Esmu nolēmusi dibināt attiecības ar cilvēku, kuru mīlu.” Linda nedaudz piemelo, bijušo vīrenei gribas pēkšņi pakaitināt, lai nelolo veltīgas cerības ar Zigi iežēlināt. Vecos tiltus viņa nedomā atjaunot. Vai tad Austra to nesaprot?
“Vai tad Kārlis?”
