Ak tu, auša, vai tad man arī būs jāpaliek par tavu seksmašīnu, kaut gan…Ko mēs tagad lasām visādos žurnālos, būtu arī dzīvē jāpārbauda. Gudrības arī šinī jautājumā nekad nevar būt par daudz. Kādi mēs nezinīši daudzos mīlestības jautājumos bijām!
2.
“Ak tu, auša, vai tad man arī būs jāpaliek par tavu seksmašīnu, kaut gan…Ko mēs tagad lasām visādos žurnālos, būtu arī dzīvē jāpārbauda. Gudrības arī šinī jautājumā nekad nevar būt par daudz. Kādi mēs nezinīši daudzos mīlestības jautājumos bijām! Tagad citi laiki. Viss atļauts arī seksā, kauns reizēm pašai par sevi, ka daudzas tādas lietas bijušas nezināmas… Tomēr mēs esam bijuši arī laimīgi un tādi jūtamies reizēm arī tagad.”
Ārā čabinās maigs lietiņš, daba atdzeras sen gaidīto lietus veldzi. Dālderkalns uzmet miglas sakšu, un tā liekas balta un smaržīga. Debesis saplūdušas ar zemi un nav nekādu robežu, viss ir tik noslēpumains un pasakaini maigs.
Mieru, kas likās gandrīz bezgalīgs, pēkšņi iztraucē pagalmā iebraucošas automašīnas troksnis, tā nevis iebrauc, bet iedrāžas. Jānis pielec kājās un, uzmetis pleciem tikai kreklu, steidzas raudzīt, kas ir tas trakais braucējs. Tā nevar triekties bez lielas vajadzības. “Kārlis!” viņš jau aiz durvīm runā, “kas tad tevi tādā laikā?”
Kārlis, vēl istabas slieksni nepārkāpis, satraucies un aizelsies, it kā būtu kājām skrējis, stāsta aizgūtnēm: “Mamma pie veikala laikam sadurta vai sašauta. Ātrie bija jau aizveduši, kad mēs ar Mārci piebraucām. Tā bija runāts, ka atbrauksim pretī. Jau pusceļā satikām ātros, kas varēja iedomāties, ka aizved viņu, es vēl noteicu, ka tie lec kā uz galu un ….redz, kas ir noticis. Kā es līdz šejienai atbraucu, neatceros. Es nespēšu Andrejam tā pateikt, lai ir saudzīgāk. Varbūt jūs, es domāju, jābrauc arī uz slimnīcu, varbūt asinis vajadzēs. Ja viņa nomirs… tas ir prātam neaptverami… Mārtiņš arī mašīnā visu laiku to vien skaita – nomirs, nomirs! Nevaru to runu apstādināt… Kas tie par cilvēkiem, kas tā var uzbrukt, un par ko? Mēs tik labi dzīvojām, droši vien kāds aiz skaudības vai atriebības.”
“Briesmīgi necilvēki!” Dzidra noskurinās. Arī viņa brauks līdzi. Citādi nemaz nevar būt, dalīta bēda – pusbēda. Kārlim Apsīši joprojām ir pirmie, pie kuriem griezties.
2. Trakā nakts
Saspringtais darbs slimnīcas dežūrās, pašas nesakārtotā privātā dzīve ir nojaukuši Lindas ierasto dzīves ritmu. Viņas bioloģiskais pulkstenis, pilnīgi necieš naktsdežūras. Viņai reizēm liekas, ka galva pārplīsīs no sāpēm, un pati ir iesprostota kā zem stikla vāka, ko nevar pacelt. Apdullusi viņa reizēm ir arī nākamajā dienā pēc dežūras, kad nevar vien atgulēt sakrāto miegu.
