33. Kā parasti bērnam iedota līdzi lapiņa ar produktu sarakstu: piens, divi rupjmaizes ķieģelīši, “Tautas” eļļas pudele, lētās ziepes un veļas pulveris, margarīns.
33.
Kā parasti bērnam iedota līdzi lapiņa ar produktu sarakstu: piens, divi rupjmaizes ķieģelīši, “Tautas” eļļas pudele, lētās ziepes un veļas pulveris, margarīns. Pārdevēja var tikai nopūsties par pieticīgo pirkumu, kas atkārtojas no reizes uz reizi. Atlikumā paliek dažas melnās naudiņas.
“Vai kādam saldumiņam neiznāk?” mazā vaicā un acis kāri skatās uz kociņkonfekšu dozi: “Mamma man atļāva, ja paliks pāri.”
Dzidra padod bērnam vienu kociņkonfekti un sauju piena konfekšu – gotiņa, nesverot un par to naudiņu neņemot, – atlikumā jau ir palikuši tikai pāris santīmi. “Pasveicini mammu un brālīti,” viņa saka un pievēršas nākamajam pircējam. Līkums nesteidzas un vēl kavējas veikalā, bet mazā Liesma, iepirkumu maisiņu priecīgi kūļādama, aizsteidzas pāri ielai. Pēc brīža, kad atkal veikalā nav pircēju, Līkums vedina Dzidru uz sarunu: “Vai jūs tā bieži dāviniet pircējiem konfektes?”
“Reizēm man sirds neiztur, kad mazais pircējs ir tāds trūcīgas ģimenes bērns kā šī meitenīte. Ģimene dzīvo tikai no bērnu pabalstiem, vēl mājās ir zīdainis, nevienu ģimenes pelnītāju neesmu manījusi.”
“Man arī priekš jums ir mazs pārsteigums, lūdzu, un Līkums sniedz Dzidrai nupat pirkto “Rafaello” konfekšu kastīti: “Jūs mani vienmēr laipni apkalpojat un esat kā saulīte nomales krēslainajā sabiedrībā!”
Iestājas īss, neveikla klusuma brīdis. Dzidra ir samulsusi kā jauna skuķe. Vaigos iesitas silts vilnis. Tā ir vienīgā reize, kad viņai kāds te tā pateicas.
“Ko jūs! Es tikai daru savu darbu, būt pieklājīgai un uzsmaidīt man patīk, par to man nekas nepienākas.”
“Ko jūs klīrējaties, tas ir tikai mazs uzmanības apliecinājums.” Un Līkums drīz aiziet savā staltajā gaitā. Viņš nēsā pagaru ādas mēteli, platmali un vienmēr portfeli pie rokas. Pirkumus viņš nekad nenes polietilēna kulītē – tas nav viņa stilā.
Laiks slēgt veikalu, Dzidras darba diena ir beigusies, priekšā vēl garš vasaras novakars mierīgā noskaņojumā. Nav vairs zemnieces nebeidzamās skriešanas un nepadarāmo darbu. Mazajā pilsētas zemes pleķītī viss sakopts, apstādīts un apmīļots. Beidzot viss ir tādā kārtībā, kas agrāk viņai laika trūkuma dēļ neizdevās. Mājiņa cauru gadu slīgst zaļumos un ziedos, mauriņš rūpīgi nopļauts, augļu kokiem izgriezti liekie zari. Dzidra rāmā gaitā soļo mājās, prāts ir pacilāts, kājas vieglas un pati viņa jūtas jauna un laimīga. Pārdevējas profesija nav nemaz tik peļama: beidzies blatu laiks, kas uzspieda savu ne tik patīkamo zīmogu pircēja un pārdevēja savstarpējām attiecībām: tad tā saucamie draugi aplidoja pārdevējus kā lapsenes meduspodu, un ar viņiem bija jārēķinās: tu man – es tev! Tagad, raugi, arī gadās cilvēks, kas tāpat vien simpātiju dēļ pasniedz prezentu arī bez īpašiem nopelniem… Arī alga, ko Dzidra saņem, ir lielāka, nekā muguru neatliecot zemnieka darbā. Tikai Dzidra vēlētos, lai Jānis pa reizei būtu uzmanīgāks un arī pateiktu kādu mazu komplimentu… Laulības dzīves pieradums gan nav nekāds labais dabas izgudrojums. Tas uzmācas arvien neatlaidīgāk.
