Arī šovakar Jānis pārnāk mājās vēlu, noguris un pēc smēreļļām smakojošs. Nomazgājis savu autodarbnīcas smārdu, paēdis vakariņas un pašķirstījis avīzi, viņš pie televizora kā parasti sāk snauduļot.
34.
Arī šovakar Jānis pārnāk mājās vēlu, noguris un pēc smēreļļām smakojošs. Nomazgājis savu autodarbnīcas smārdu, paēdis vakariņas un pašķirstījis avīzi, viņš pie televizora kā parasti sāk snauduļot. Pat dežūrfrāze: “Kā tev darbā gāja?” izpaliek. Nekas darbā pārrunas vērts nav bijis, darbs pie mašīnu remontiem nekad netiek mājās pārcilāts, tas arī sievai būtu garlaicīgs temats. Kad Dzidra pacienā vīru ar smalkajām “Rafaello” konfektēm, viņš tikai gardi nošmīkstina lūpas un neko nejautā. Viņi tagad var atļauties pa gardumam un našķim ik reizes, kad sakārojas.
Beidzot Dzidra gan gribētu, lai mazs greizsirdības velniņš darītu vīru uzmanīgu: “Tās man atnesa kāds kungs – pircējs. Kā pateicību par laipno apkalpošanu!”
“Tu man skaties, lai tā būtu biežāk, tad man arī tiks kāds labums,” Jānis atjoko. Viņš nekad nav bijis greizsirdīgs vai vismaz nav to izrādījis. Drīz iešot pie miera – rītā esot jāpabeidz svarīga cilvēka dārgas mašīnas remonts.
Dzidra pāri pusnaktij lasa darbā iesākto Zigmunda Skujiņa grāmatu “Jātnieks uz lodes.” Pie pastāsta, ko vīrietis meklē sievietē, viņa kavējas ilgāk: pārlasa vēlreiz un tad tikai noliek grāmatu zem spilvena. Pirms aizmigšanas viņa domā, ko sieviete meklē vīrietī? Viņa noteikti domā, ka sapratni. Par tās izpausmēm domādama, viņa arī aizmieg. Rītā arī viņai būs daudz darba – pievedīs preces, mēneša vidus ir pensiju izmaksas laiks, būs daudz pircēju…
Otrā dienā pret vakaru, kā jau tas iegājies – veikalā iepērkas Līkums. Šoreiz pēc darba beigām viņš palīdz aizslēgt smagās veikala durvis, pieslēgt signalizāciju un visbeidzot piesakās pavadīt Dzidru kādu gabaliņu, jo esot skaists vakars. Viņi tērzē par šo un to, Vitauts pastāsta pāris smieklīgas politiskās anekdotes, runā par dārzkopību un dzīvi kā tādu. Par privātām tēmām viņi nerunā. Dzidra gan gribētu uzzināt, kāda ir viņas pavadoņa profesija, tomēr šo jautājumu viņa atliek uz citu reizi. Pēc savas izturēšanās un ārienes viņš varētu būt gan skolotājs, gan inženieris. Iespējams, ka viņam te nav ģimenes, citādi jau viņš nebūtu tik brīvs un diezin vai arī tik galants pavadonis. Pie benzīna uzpildes stacijas Dzidra brīdi runājas ar policistu, kas apsargā arī viņas bodīti. Viņi ir pazīstami, jo policijas zēni bieži pie viņas iepērkas. Viņa pat ieprasās, vai kaut kas krimināls pēdējā laikā pilsētiņā atkal atgadījies. Tāda ziņkārība gan laikam ir nevietā. Policisti taču nav nekādi pļāpas. Kāds tikpat kā rausta Dzidru aiz mēles pavaicāt, vai par Larisas uzbrucēju ir kādas tuvākas ziņas. Viens no policijas tikai atsaka, ka pēc viņa domām visi gali šai lietai esot kā ūdenī. Vēl turpinoties process un esot daudz neskaidrību. Bet viņi jau neesot izmeklātāji. Tikai policijas dienestsuņi. Pēc maza kopā nosoļota gabaliņa Līkums pēkšņi atsveicinās un nogriežas šķērsielā. Viņam vēl esot kādas vakara darīšanas pie drauga.
12. Jauns notikums
Larisa saviem darbiniekiem Dālderkalna viesu namā rīko jau sen solītos svētkus. Beidzies saspringtais Jāņu iepirkumu laiks, arī tirdzniecības darbinieki ir pelnījuši atpūtu un priekšniecības atzinību. Laiks ir brīnišķīgs. Aizdunējušie pērkona lieti ir veldzējuši dabu, ūdeņu izpluinītās ziedu pļavas atkal saziedējušās, un Linda ir uzņēmusies nopīt pasākuma viesiem Pēterdienas kroņus. Lopus pie Urdaviņas vairs netur ne “Lejaskrogos”, ne “Irbēs”, un tikai no attālajiem kaimiņiem pa reizei atskan govju māvieni. Linda prāto, kas gan apsaimniekos bijušās plašās ganības turpmāk? Ja nu par baltu velti attālais lopu turētājs vēl kādu laiku appļaus un rulonos satīs lekni saaugušo zāli, tad vēl te nebūs pamestībai raksturīgās sauso zāles stiebru vientulības un baltās Latvijas kokvilnas – ušņu drūmās nekaunības. Kas būs vēlāk, jo pirkt zemi neviens vairs nekāro. Daudzu bijušo saimniecību zemēm tiek uz ilgu laiku piešķirts bezalgas atvaļinājums. Tūristu acu priecēšanai un ainavas veidošanai “Irbēs” pietiek ar dažiem hektāriem un meža takām. Tagad modē dažādi alternatīvi saimniekošanas veidi: strausu fermas, kazkopība, gaļas lopi, kas nav ne jāslauc, ne jāuzmana, savvaļas zirgi…
Kas tikai nav nācis tradicionālās saimniekošanas vietā! Viss mainās, un arī Apsīši un kaimiņi Aploki ir paspējuši pārorientēties.Tūrisma vilcienā viņi ir ielēkuši, un mācās izpatikt ceļotāja pieprasītajām ērtībām.
