“Mans darbabiedrs un tagad arī mans draugs Uģis,” Linda nosaka, iepazīstinot bez ievada un stomīšanās. Māsa nav nekāda naivulīte, kuras priekšā būtu jākaunas no kailuma un mazas nekārtības istabā.
37.
“Mans darbabiedrs un tagad arī mans draugs Uģis,” Linda nosaka, iepazīstinot bez ievada un stomīšanās. Māsa nav nekāda naivulīte, kuras priekšā būtu jākaunas no kailuma un mazas nekārtības istabā.
“Mana māsa Ilga! Pasaulē laimīgākā sieviņa,” viņa norāda Uģim.
“Tā bija gan, bet vairs nav!” Ilga negaidot klusi atsaka.
“Ko tu runā! Vai es nepārklausījos?”
“Viss mainās un ne vienmēr uz labu. Braucu no Bulduriem tieši par to arī parunāt, esmu pilnīgā tintē. Bet varbūt esmu nelaikā?”
“Mēs ēdam brokastis, un tu vari mums katrā laikā pievienoties,” Uģis piebilst, “bet varbūt man jūs atstāt divatā? Esam vēl arī paši samulsuši no bijušā. Mēs vēl neesam pieraduši pie jaunā statusa. Aizgriezies, mēs tūliņ pieņemsim pieklājīgu izskatu.”
“Iziešu apskatīt apkārtni, ilgi te neesmu bijusi,” Ilga, uz krēsla atstājusi somiņu, pagriežas uz durvīm.
“Tikai pēc piecām minūtēm esi atpakaļ, Uģis no Aplokiem atnesīs vēl šo to no Pēterdienas labumiem, varēsim šodien vaļoties, izrunāties, darbā nav jāiet, mēs svinam,” Linda māsai no muguras uzsauc.
Kad Uģis ir aizgājis pa stāvo Urdaviņas krauju uz Aplokiem pēc brokastu tiesas un Ilga ir atgriezusies no īsās pastaigas, māsas uz brīdi paliek vienas.
“Ko tu tur teici, ka biji gan laimīga, bet vairs ne? Kas ir noticis? Stāsti!”
“Es nezinu, vai to maz tā var izstāstīt, viss ir tā sarežģījies. Juris, es tev jau rakstīju, aizbrauca uz Zviedriju, viņš tur papildināsies kā pasniedzējs veselus trīs mēnešus.”
“Un vai tad laimei tūliņ gals?” Linda pārtrauc māsu.
“Gals, ne gals! Ne jau tāpēc kas notiktu, ka viņš aizbrauca. Viss bija kārtībā, tā no malas skatoties. Paraugģimene! Bet mēs jau ilgāku laiku pūlējāmies tikt pie bērniņa. Taisni kā apsēsti. Reizēm uz šī bērna radīšanas fona sākās strīdi pilnīgi ne par ko. Viss tika pakārtots tikai bērna ieņemšanai, manas ovulācijas tika svinētas kā kādi svētki, grūtniecības testi taisīti ar vislielākajām cerībām. Un vienmēr – nekā. Bet ne jau tāpēc es tagad uztrauktos. Bijām jau samierinājušies, galu galā ne mēs pirmais, ne pēdējais bezbērnu pāris. Mums ir krustmeita Karlīne, es sublimētu savas jūtas dzejā, varbūt iznāktu dzejniece. Varbūt arī medicīnā nāktu jauni atklājumi, cerības pilnībā nebija zudušas, esam vēl jaunos gados. Es domāju, ka Juris, paņemot uz ārzemēm laulības atvaļinājumu, arī nebija domu par tālāko veiksmi atmetis.”
“Kas tad ir noticis?” Linda iestarpina savu jautājumu.
“Linda, es laikam biju nojūgusies… es pārgulēju ar grupas biedru Gunti… Viņam es patiku no pirmās studiju dienas, man arī viņš likās gauži simpātisks. Viņš vienmēr grupā pret mani īpaši izturējās, nu kā jau samīlējies… Bija baļļuks, viss kā pie studentiem, brīvi un jautri. Juris mani bija pametis savā vaļā, es par to savā sirdī biju ļoti apvainojusies, un es norāvos. Pēkšņi palaidu savus hormonus brīvībā. Tagad nezinu, kas notiks tālāk. Guntis zvēr man mīlestību un visu, kas ar to saistīts, lai es palieku kopā ar viņu arī turpmāk. Es esot viņa tālā zvaigzne visu laiku. Bez manis viņš nevarēšot turpmāk dzīvot.” Seko gara pauze. Lai ko Linda gaidītu no māsas – tikai ne to. Kādus mierinājuma vai uzmundrinājuma vārdus viņa var teikt? Ko viņa darītu šādā situācijā pati? Ja nu Linda izstrādātu ko tādu, tas būtu saprotams, viņa ir brīva sieviete, kas vīlusies ne vienreiz vien, bet Ilga?
“Tu taču saproti, ka viss nebūs tik vienkārši. Tu esi izstrādājusi vienu traku numuru, es tevi vairs, māšuk, nepazīstu, lai nu kurš, bet ka tu? Kas tev uznāca? Un, ja tu tā izlēmi, kur tad ir problēma? Tagad tāda vaļība ir dzīves norma. Nepārdzīvo!”
“Bet, ja nu es tomēr neesmu droša sieviete? Ja mums ar Juri ir tikai bioloģiska neauglība, esmu par to lasījusi. Ko tu par to zini? Un es neko neizlēmu, tā vienkārši sanāca. Pirmo reizi dzīvē tas notika bez iepriekšējas gatavošanās.”
“Nezinu par tiem bioloģiski neauglīgiem pāriem gandrīz neko, tikai to, ka abi ir pilnīgi veseli laulātie katrs par sevi atsevišķi, bet grūtniecība sievai neiestājas. Kur tu rāvi, ka esi stāvoklī?”
“Tā varbūt ir psihoze, bet es jūtos pavisam citādāk nekā agrāk, man pat liekas, ka man no rītiem ir nelaba dūša. Vistrakākais ir tas, ka man bail paņemt rokā tos sasodītos grūtniecības testus. Būtu es paredzējusi kaut ko tādu, būtu sagatavojusies kaut vai avārijas tabletes iedzert.”
“Kad tas notika?”
“Pirms divām nedēļām. Drīz pēc tam, kad Juris aizbrauca. Es biju kā no laivas izsviesta. Nebiju pieradusi pie vientulības, vienmēr par mani gādāja vīrs, visur gājām kopā, un te pēkšņi viena un palaista brīvībā. Neviens negaida vakaros, neviens neapmīļo… Neviens neko neaizliedz. Vajadzēja man to ballīti, kā sunim stopsignālu! Ko es tagad lai iesāku?”
