Darbā viņa pieķer sevi pie domas, ka rīkojas kā kāds automāts. Tā var arī liktenīgi kļūdīties. Tā jau ir gadījies un nesen viņa pat sajauca slimniekiem zāles.
3.
Darbā viņa pieķer sevi pie domas, ka rīkojas kā kāds automāts. Tā var arī liktenīgi kļūdīties. Tā jau ir gadījies un nesen viņa pat sajauca slimniekiem zāles. Labi, ka tās nebija stipri iedarbīgās un viņai nenācās atzīties.
Arī miegs kļuvis murgainu sapņu pilns, un galva pēc tāda miega liekas kā saburzītu papīru piebāzta. Parādījušās arī nepatīkamas izjūtas, kad viņa meklē sapnī kādas zāles, nevar tās atrast, un pār viņu gāžas veseli medikamentu kalni, bet viņa nevar atrast vajadzīgo. Šis “neveiklo roku sapnis” ir uzbāzīgs un reizēm atkārtojas naktī vairākas reizes. Linda pat domā, vai nebūs jāmeklē ārsta palīdzība. Arī šovakar, uz brīdi iesnaužoties, tas pats sapnis klāt, kad liekas, nav nekāda uztraukuma pamata: Karlīne ir ciemos pie māsas Ilgas, viss ir kārtībā arī mājās, un viņa ir daudzmaz pieradusi pie šķirtenes statusa. Viss ir klusu gan nodaļā, gan ārā. No tāluma kā sveiciens atskan aizejošā vilciena svilpiens. Piegājusi pie loga viņa skatās, kā spuldzes zilganajā gaismā lidinās naktstauriņi, it kā tik vien vietas pasaulē būtu, kā šis mazais gaismas apspīdētais loks…Tie lido, lido, līdz bezspēkā nokrīt, dodot vietu citiem tādiem pat gaismas apstulbušajiem.
Pēkšņi ārā atskan pazīstamā un vienmēr tik satraucošā sirēnas skaņa. Drīz ātrās palīdzības mašīna piestāj pie uzņemšanas nodaļas korpusa. Kas tad nu atkal, un vēl ar sirēnu? Tas ir neatliekams gadījums, ja jau tā gaudo. Linda ieklausās un prāto: varbūt atvesta kāda dzemdētāja? Maz kas var gadīties arī nakts stundās. Viņas nodaļā neviens durvis nevirina, klusums iestājas arī ārā. Viss ir atkal klusu. Tad pēc brīža zvana telefons un atskan dežūrārsta Lībieša balss: “Māsiņ, jums arī jānāk palīgā, te krimināltrauma, jāpiepalīdz!”
“Protams, psihiatrs no traumām saprot tikpat, cik ķirurgs par šizofrēniju,” Linda pie sevis ironizē, pamāj sanitārei un aizsteidzas, viņa vienmēr ir gatava palīdzēt, kas jādara, tas jādara. Pakrūtē šoreiz pat neiemetas uztraukuma brīžiem tik raksturīgais kamols. Krimināltrauma Silainē! Sakāvušies ballītes sāncenši? Ģimenes skandāls ar roku palaišanu? Ilgi nekas tāds nav bijis. Te likās pati miera valstība.
Uzņemšanas nodaļā uz kušetes, kas atvilkta telpas vidū, asinīm noplūdis sievietes ķermenis: galva pār kušetes malu, seja nav saskatāma. Pie tās rosās ārste Silvija, kas, elpinot ar aparatūru cietušo, spaidot elpas ritmā Ambu maisu. Rosās laborante, acīmredzot, nosakot asinsgrupu. Intensīvās terapijas nodaļas māsiņa dur vēnā adatu, lai pievienotu sistēmu… Dakteris Lībietis mēra asinsspiedienu, un Lindai izskatās, ka viņš ir satraukts. Ārsts gan neko nesaka, tikai pamet skatienu uz ienācējas pusi: “Tūliņ vedīsim uz operāciju zāli! Tur jau mūs gaida,” viņš tikpat labi to saka Lindai kā visiem, kas rosās ap cietušo. “Linda, paņemiet tamponus – tos lielos -, un piespiediet brūcēm. Kad pacelsim cietušo uz nestuvēm, var sākt stiprāk asiņot.”
Kāds ar garu pinceti padod Lindi ar vati piepildītos tamponus, tos viņa piespiež brūcēm, no kurām ar nelielu strūkliņu plūst dzīvības dārgā sula. Brūces par laimi nav sirds rajonā, bet krietni zemāk: viena sestajā ribstarpā, otra lielāka un stiprāk asiņojoša uz vēdera un krūšu robežas. Ar profesionālo saprašanu, Linda nojauš, ka joki mazi….tas var beigties pat letāli. Viss Dieva un ārstu rokās.
Kad cietušo pārceļ uz ratu nestuvēm, Linda ierauga slimnieces seju: tā ir Larisa! Kārļa māte, Irbju kaimiņiene, pilsētiņas lielveikala īpašniece.
“Ak, kungs!” Linda tikai iesaucas. Dežūrārsts, paņēmis dokumentu mapi, seko procesijai pēdējais.Viņus jau sagaida plaši atvērtas operāciju zāles durvis. Viss jau ir sagatavots: ķirurgs Lūsis aiz galda zaļā halātā un cepurītē, masku līdz acīm, gumijas cimdos – kā lūgšanā saliktām rokām. Otrā pusē asistents, kura seju Linda neredz. Pie savas aparatūras rosās anesteziologs. Viss norit lietišķi un tik ikdienišķi, kā tūkstošiem reižu šinī vietā. Linda zina, ka šinī svētnīcā nedrīkst ienākt bez speciāla sterila apģērba, taču arī viņa šobrīd ir te piederīga, jo turpina turēt brūcēs iespiestos tamponus, un rokas atlaiž tikai tad, kad slimniece uzcelta uz operāciju galda, un sāk darboties lielais mākslīgās elpināšanas aparāts un asins atsūcējsūknis. Operāciju māsa Olita bez prasīšanas padod ķirurgam vajadzīgos instrumentus. Te var strādāt bez vārdiem, un Lūsis parasti runāt sākot tikai tad, kad esot vai nu uz sevi vai uz personālu saskaities. Tādās reizēs pat uzkliedzot un izmetot pa necenzētam vārdam. Šobrīd viņš nav dusmīgs, liekas kaut ko pie sevis dungo.
