Aizlēguši veikalu un pieslēguši signalizāciju, abi varētu ceļā uz mājām parunāt vienalga par ko, taču Uģis pēkšņi paziņo: “Šodien man uz citu pusi!” un aizbrauc, putekļus saceldams Silaines virzienā.
43.
Aizlēguši veikalu un pieslēguši signalizāciju, abi varētu ceļā uz mājām parunāt vienalga par ko, taču Uģis pēkšņi paziņo: “Šodien man uz citu pusi!” un aizbrauc, putekļus saceldams Silaines virzienā. Arī Linda ir lepna un spītīga: vai tad viņa nezina ceļu mājup? Nieka desmit kilometri nav nekāds nepārvaramais attālums.
Ceļš ir smilšains, no rīta ar steigu uzvilktie apavi pilnīgi nepiemēroti tik tālam gājienam. Beidzot viņa iet basām kājām. Pa ceļa malu iet ir vieglāk, tomēr kāju pēdas tiek pamatīgi atspaidītas. Galvā jaucas dažādas domas: vai tiešām ar Uģi viss ir beidzies? Dusmas, asaras, aizvainojuma rūgtums smacē vai nost… Atkal viena, viena, viena… Nekas attiecībās nav izrādījies paliekošs.
Beidzot, kad pusceļš noiets un liekas, ka pasaulē nav neviena braucēja, kāds žigulīša šoferis piestāj un aizved līdz pat bērnudārza durvīm. Karlīne, pieķērusies Lindas rokai, mājās ejot dzied jauniemācīto dziesmiņu, čalo un stāsta savus bērna jaunumus, un reizēm bažīgi paskatās uz mātes kājām, kas pilsētiņas asfaltētās ielās sper nedrošus soļus. Lindas satūkušajās kājās kurpes vairs nav uzvelkamas.
“Tu esi bēdīga? Kurpītes saplīsa?”
“Šorīt steidzos un uzvilku smukas, bet neērtas kurpes.”
“Kārlis gan tevi panestu klēpītī, ja redzētu,” mazā prāto un velk aiz rokas māti uz priekšu.
“Tik lielus cilvēkus, kā es Kārlis gan nevarētu panest,” Linda atsaka, taču Karlīne prāto tālāk: “Viņš tevi vestu ar mašīnu, tad būtu pavisam viegli. Viņš ir labs.”
Mājās kāju vannas un kompreses mazina sāpes, taču vairāk par visu Lindai smeldz sirds: vai no rīta viņai atkal būs jāsatiekas ar cilvēku, kas viņu nevar vairs cienīt, kur nu vēl par ko citu domāt.Viss ir atkal bijis no tīra vēja…
Tikai Larisa var palīdzēt, nokārtojot darba jautājumu: uz Salienu Linda vairs negrib braukt. Tikšanos ar Larisu viņa norunā jau šovakar. Larisa viņai ir gandrīz draudzene, kas noteikti atradīs izeju un kā priekšniece nokārtos nepatīkamo incidentu.
Pēc pusstundas Kārlis atved Larisu ar savu automašīnu. Braucējus Karlīne atkal sagaida ar sajūsmas spiedzieniem: “Mans mīļais Kārlis ir klāt!” Pēc brīža viņi abi aiziet, rokās saķērušies, pa Mazo ielu. Bērns tagad pats izvēlās sev draugus, tāpat kā pieaugušie…
Pie tējas tases Linda priekšniecībai izstāsta, kas traucē turpmāk strādāt kopā ar Uģi. Arī viņai Larisa ir uzticējusi savas likstas un nedienas, tagad viņas būs kvitā. Pat par Zigurda slimību viņa neklusē, lai saprastu, ir jāzina viss. Larisa ir pirmais cilvēks, kas to uzzina.
Darba jautājums tiek nekavējoties nokārtots: Uģis jau ar rītdienu strādās kopā ar jauno pārdevēju Ingu Salienā, bet Linda viņas vietā tepat pilsētiņā, piecu minūšu gājienā no mājām. Tas būs arī Lindai izdevīgāk, nekā vienmēr mērot tālo ceļu.
Vakarā, atkal saritinājusies mātes līkumā, Karlīne noklausās vakara pasaku no Lindas bērnības grāmatas par bruņurupuci Diegabiksi un drīz aizmieg bezrūpīgā bērna miegā. Linda ilgi verās zilajā krēslā aiz loga, kas savelkas tumšāka un tumšāka. Pamalē plaiksnī rūsa. Tāda dabas parādība, kad zibens pārlec tikai no viena mākoņa uz otru bez pērkona dārdiem, rudens pusē briedējot labību. Rītā būs jauna diena. Labi, ka viņa vairs nestrādās Salienā, arī tikšanās ar Zigurdu tad būtu neizbēgamas, tagad lai viņš domā, ko pats grib.
No rīta pastkastē Linda saņem vēstuli no Ilgas. Vēstule ir tikpat akurāti no ārpuses noformēta kā parasti. Ilgai ir skaists, kaligrāfisks rokraksts.Uz aploksnes viņa aizvien uzlīmē arī kādu jauku attēlu, tā paužot savu attieksmi pret adresātu un vēstules saturu. Šoreiz viņa ir uzlīmējusi no žurnāla izgrieztu maza bēbīša bildīti. Linda apstulbst, vai tiešām?…
Vēstule ir īsa: “Māšuk, aizdomas ir apstiprinājušās. Tas, ko es nevarēju sagaidīt tik ilgu laiku, ir noticis, es esmu mātes cerībās. Tas, kas nenotika laulībā dzīvojot ar Juri, laikam ir radies vienu reizi pārguļot ar Gunti. Nekad nedomāju, ka izmisums stāv tik tuvu priekam. Ko lai es daru? Juris zvana katru dienu, prasa, kāpēc es liekoties norūpējusies. Varbūt viņam nevajadzējis aizbraukt? Ja es gribot, viņš braukšot mājās. Ko man darīt? Vai atklājusi notikušo, es jutīšos atvieglota? Juri zaudēt es negribu. Labāks par viņu nebūs man neviens. Un tad es pieņēmu lēmumu: domāt, nepārsteigties, audzēt to, kas tagad ir mans, un par tālāko domāt, kā Skārleta – rīt. Galu galā tas tikpat labi var būt Jura bērns: es taču tik īsā laika sprīdī mīlējos gan ar vienu, gan otru. Tu nu redzi, cik neprātīga un impulsīva sieviete esmu bijusi. Pati par sevi brīnos un nesaprotu, kāpēc es tā izdarīju. Es – nopietnā paraugsieva!
Redzi, uzrakstīju un uzreiz palika vieglāk. Vēstuli tūliņ sadedzini, lai nepaliek nekas pāri. Aizmirsti, ko zini par mani un bijušo starp diviem muļķa studentiem. Esmu izlēmusi. Tu neko nezini. Tas vienalga būs tikai Jura un mans bērns! Ilga”
