Vēstule sadeg ar zilgani dzeltenu liesmu. Linda mācēs glabāt noslēpumu.
44.
Vēstule sadeg ar zilgani dzeltenu liesmu. Linda mācēs glabāt noslēpumu.
16. Larisa un dēli
Lejaskrogi joprojām ir arī Larisas māja. Citas viņai nav un līdz šim citu māju viņa arī nav kārojusi. Iespējas pārcelties uz pilsētiņu ir vilinājušas dēlus, pati viņa ir Lejaskrogus iemīlējusi.
Te ritējuši tik daudzi viņas mūža gadi, šeit bijusi gan kalpones padevība, kad Andreja mātes dzelošie acu skatieni kā ar iesmiem viņu atgaiņāja no dēla vēl tajos laikos, kad Andreja sieva Zinaida gulēja nāves cisās. Tad Larisa prata pazagšus atvērt Andreja guļamistabas durvis, vietulīgajās un garajās nakts stundās vīrieša stipro roku alkdama. Te viņa kļuva arī par čaklo saimnieci un Andreja līdzgaitnieci, un vēlāk visā apkārtnē godāto bagāto kundzi. Toreiz gan viņa vēl gribēja būt izraudzītā vīrieša pielaulātā. Tā kā liktenis to nebija lēmis, viņa palika tā pati brīvā kaija, divu cilvēku brīvu attiecību piekritēja. Arī tagad viņiem ir katram sava guļamistaba, kā tas iesākās Larisas slimības laikā. Vīrieša krākšanu miegā un svepstēšanu viņa dzird tikai tajās naktīs, kad pati pie viņa atnāk, kā to darījusi no sendienām. Viņa ir biznesā aizņemta, bieži darbā tik pārgurusi, ka iekrīt savā gultā kā nemaņā. Seksam viņa atvēl arvien mazāk laika, arī vēlmes tagad ir pieticīgākas nekā bija jaunības karstumā. Andrejs arī joprojām pirmais never viņas celles durvis. Viņi laikam abi novecos vienlaikus. Viņa paliek neatkarīga un patstāvīga savā izvēlē, kā tas bijis kopš jaunības. Arī dēli ir pieraduši, ka māte ir ne no viena neatkarīga sieviete. Andrejs tagad neiemaisās viņu sarunās un strīdos, un šī neitralitāte tiek pieņemta. Kārlim aizvien pirmais padomdevējs ir Apsīšu Jānis. Ar to arī Larisa ir samierinājusies. Lielais dēls iet pats savu ceļu un mātei raizes nesagādā.
Toties mazākais aug citādāks. Laikam mātes dotā nauda un labākas materiālās iespējas Mārtiņa raksturu ir samaitājušas.
“Iedod man kādu latiņu!” tā viņš itin bieži, darbā pie mātes ieskrējis, novīteroja kā kāds pavasara putns, nepaskaidrojot, kur savaņģoto naudiņu tērēs. Bet tērēšana aizvien iznāk draugu un klasesbiedru kompānijā, kas bieži slaistās pa pavārtēm un ielām. Mārcim te gribas būt noteicējam, zīmēties kā līderim un bravūrīgi apspiest draugu priekšlikumus. Tad ne vienreiz vien izcēlās kautiņi. Larisa ir pamanījusi arī zēnu kompānijā smēķēšanu. Vasaras sākumā, Mārci lutinot un pakļaujoties viņa solījumiem uzlabot sekmes, Larisa dēlam bija nopirkusi skūteri, un arī tas tikai kaitēja: tagad viņa pavisam nebija spējīga izkontrolēt dēla gaitas: dūmu un putekļu mākonis, un viņš ir projām. Uz Andreja iemaisīšanos arī nav ko cerēt. Pievilkt grožus Larisai vajag pašai.
“Tev, dēls, nauda tēriņiem turpmāk jānopelna pašam,” viņa kādu vakaru, kopā ar Mārtiņu mašīnā braucot, ierunājas.
“Tagad pat pieaugušajiem nav darba un likums jau arī neļauj bērnus manā vecumā vēl nostrādināt. Vai tad tev žēl, ka man vieglāka dzīve nekā savā laikā Kārlim?”
“Tas nav nekāds žēlums. Tas ir kārtības un principa jautājums. Man jārūpējas, lai tu neizaudz par liekēdi un patērētāju. Vēlāk tu pats pārmetīsi, ka neko negribi darīt, un es tad jutīšos vainīga. Baltrocītis tu nebūsi, es pie tā tagad stingri piedomāšu. Mācībās arī tev varētu būt labākas sekmes.”
“Uz deviņi un desmit no puikām neviens nezina, un es arī nebūšu nekāds izlēcējs,” Mārcis nosaka un, pleijera austiņas ausīs iebāzis, cenšas no turpmākās sarunas izvairīties. Mūzikas ritmā klanoties un lokoties, viņš uzdzen mātei dusmas.
