Pēc brīža Larisa turpina: “Man vajag veikalā, kur strādā Apsīšu Dzidra, palīgu.
45.
Pēc brīža Larisa turpina: “Man vajag veikalā, kur strādā Apsīšu Dzidra, palīgu. Vajag sakopt apkārtni, tas ir tavos spēkos. Darbs dažas stundas dienā, maksa lats par kārtīga darba stundu, tā priekš tevis būtu ļoti laba peļņa. Ja neesi ar mieru, salīgšu citu.”
“Kas tur būs jādara?” Mārcis ieinteresēti vaicā.
“To tu redzēsi uz vietas. Taču es vēl teikšu lūk ko: ja būs mums kādas domstarpības par darbu vai klausīšanu, ar skūteri tu arī nebrauksi. Nekādus nepelnītus latiņus tu neredzēsi! To es pasaku šodien un neatkārtošu!”
“Ja man nebūtu to pašu tevis doto latu, ko izmaksāt, puikas mani tā paša braucamā dēļ ne tikai apskaustu un par memmīti apsaukātu, bet vēl arī citādāk izrēķinātos, kā tas ir agrāk bijis. Bet es labošos!” Mārcis piemetina, mātes mašīnai plaši “Lejaskrogos” garāžas durvis atvērdams.
Kā izlīdzinādama mazo strīdu, Larisa piemetina: “Esi gan, dēliņ, prātīgs! Es jau tevi arī saprotu. Taču nekas mums nav nācis bez darba. Kārlis arī visu laiku strādā.”
“Kas tad viņam, studentam, pieaudzis cilvēks! Viņam tik vien tagad bēdas, kā Apsīšu Lindu lenkt. Es gan uz tāda āķa neķeršos. Vispār, sievietes tikai dzīvi samaitā…”
“Kad pienāks laiks, gan tad redzēsi, cik liela nozīme ģimenē ir pareizajai sievietei, kura jāatrod katram pašam. Skaties, kur Silvija iet pēc malkas, aizej un palīdzi! Tu taču zini, ka viņa bērniņu gaida, un tad ir fiziski ļoti grūti,” Larisa dēlam no mugurpuses nosaka.
“Teku jau teku! Neesmu jau nemaz tik slinks un stulbs, ka mani tā jāuzmundrina.”
Aizslēgusi garāžas durvis, Larisa jūt, cik viņa šodien ir nogurusi. Tagad vienīgais glābiņš – Urdaviņas spirdzinājums, tikai tas var dot možumu un aizdzīt nogurumu. Diena ir bijusi augusta svelmes pilna. Tālumā ducina pērkons, solīdams gan veldzi, gan baidīdams ar bargumu. Pamalē drūzmējas tumši lietusmākoņi.
Kad Larisa, dvieli pleciem uzmetusi, nokāpj pa stāvo nogāzi līdz upītes līcim, viņa satiek Kārli. Viņš ir jau nopeldējies un, māti pamanījis, atgriežas upmalā un uz dvieļa atlaidies skatās debesīs. Larisa draisku – čau – noteikusi, nomet gaisīgo halātu un iespurdz ūdenī kā jauna meitene. Larisas augums ir slaids, saulē iededzis. Viņa reizēm apmeklē arī solāriju. Nelielo pieklibošanu, kas palikusi kā traumas sekas, viņa kompensē ar rūpēm par nevainojamu izskatu, labu apģērbu un regulārām peldēm upītē līdz vēlam rudenim. Reizēm pat vēlā nakts stundā viņa alkst Urdaviņas spirdzinājuma. Pelde upītē Larisai atņem jebkuru stresu un dod milzīgu enerģiju.
Pēc peldes māte izstiepjas dēlam blakus un aizvērtām acīm bauda mīlīgā vējiņa glāstus. Reizēm zemu, gandrīz pieskaroties ar spārnu galiem gulētājiem, aizspurdz svīres. Kārlis pēc brīža pievirzās mātei tuvāk: “Gribu ar tevi parunāties! Es saprotu, ka tev ir kādi noslēpumi, ko esmu netīšām atklājis.”
“Sper vien vaļā!” Larisa nosaka, “neapzinos, ka es kaut kā būtu nogrēkojusies. Par ko tu runā?”
“Vakar jau tā krietni vēlu naktī vizinājos kopā ar Lindu, piebraucām arī pie Salienas veikala, un, zini, es satiku tevis salīgto veikala sargu un atpazinu…Ko tu par to saki?” Kad Larisa klusē un liekas nav dēla teikto dzirdējusi, viņš turpina: “Vai tu negribēji man to teikt, vai aizmirsi? Varbūt tas ir tavs lielais noslēpums?”
Larisa nedaudz saminstinās, tad, galvu rokās atstutējusi un vērīgi dēlā skatīdamās, saka: “Es vienkārši pauzēju, un, ja tu būtu bijis pacietīgāks, es tagad to tev pateiktu: Jā! Tavs tēvs Šūpolnieks ir tas sargs. Viņš mani aizvien uzmeklē, kad dzīve saiet galīgā grīstē. Dzīvos viņš Salienā pie diviem veciem cilvēkiem, palīdzēs šo to un man pa kājām nemaisīsies, alkoholu nelietošot, to svēti nosolījās. Strādās, pelnīs sev iztiku. Vai tev pret to ir kādi iebildumi?”
