Man nav! Taisni otrādi, es priecājos, ka bija izdevība viņu atkal satikt. Man tēvs šoreiz likās pavisam sakarīgs vecis, pat likās aizkustināts mani redzot, laikam jau tie dzīves viļņi viņu ir pamatīgi pluinījuši.
46.
“Man nav! Taisni otrādi, es priecājos, ka bija izdevība viņu atkal satikt. Man tēvs šoreiz likās pavisam sakarīgs vecis, pat likās aizkustināts mani redzot, laikam jau tie dzīves viļņi viņu ir pamatīgi pluinījuši. Uz vecuma galu modušās tādas kā tēva jūtas. Vai tavs Andrejs zina par to, kas šis cilvēks ir bijis tev un man?”
“Ka Salienas veikalam ir sargs, to viņš gan zina, taču kurš tas ir, nepaskaidroju. Vai tad viņi satiksies? Ja būs izdevība, paskaidrošu, taču man nekādas atskaites par to nav jāsniedz. Viņš ir vienkārši sargs! Tev gan es pateiktu, nešaubies! Gaidīju tikai izdevīgu brīdi. Solījās arī cilvēkos ar pazīšanos neplātīties. Patiesībā es izjutu tādu kā pienākumu vēlreiz viņam izpalīdzēt. Domāju, ka tu arī to atbalsti, esi pieaudzis, nekādu dusmu taču uz viņu tev nav? Mārcim gan nevajag teikt, vismaz pagaidām. Vēl taču bērns, var nevietā izpļāpāties, tas būs tikai mūsu noslēpums.”
Larisa brīdi pauzē, debesīs skatīdamās, tad sarunu atsāk ne vairs par Šūpolnieku: “Nerunāsim vairs par to! Labāk pastāsti, ko Linda? Vai tu esi ar viņu par visu izrunājies? Zigurds arī viņai uz nerviem vienmēr sēdēs kā pieburts.”
“Tajā cilvēkā sēž zvērs. Vazāsies apkārt, Karlīni par ķīlnieci turēdams, neliks mieru Lindai. Labi, ka tu tagad Lindu satiksi katru dienu un redzēsi, kas ar viņu notiek. Man drīz atkal jābrauc uz mācībām, par sargu es nevaru stāvēt… vakar mēs daudz par dzīvi runājām. Bijām uz rīta pusi “Irbēs”, kurināju naktī krāsni, skatījāmies liesmās, un es sapratu, ka no viņas neatteikšos. Viņa ir mana tālā zvaigzne. Skatos uz viņu un man ir tik labi kaut pamirkšķināt ar aci uz to pusi. Cik reizes jau neesmu laikā paspējis viņu paglābt no tiem pielūdzējiem… Uģis arī priekš viņas izrādījās draza. Un labi, ka tā. Labi, ka laikā atšuvās. Lai kā tur bija, viss ir beidzies, un es Lindu nenosodu. Pats par savām jūtām reizēm brīnos: tā laikam ir tā īstā mīlestība. Viņa mani iedvesmo arī no attāluma. Kad esmu projām, aizdomājos, un, zini, man pēc vakardienas liekas, ka arī es viņai neesmu tikai Kārlis – brālis. Pēc vizināšanās un garajām sarunām sargāju viņas miegu kā bruņinieks. Nedomā, diemžēl starp mums nekas nebija…Viņa man ir tik īpaša! Arī Karlīni es uztveru kā daļu no viņas. Nezinu, vai tās varētu būt tādas kā tēva jūtas…”
“Tikai, dēls, neidealizē viņu tik ļoti, vari vilties! Dzīve arī viņai nav bijusi rožu dārzs. Nekas vēl par nākotni ne tev, ne viņai nav paredzams. Mīlestība ir kā saules rotaļa puķu dārzā. Atspīd stars vienā ziedā, un tas liekas visas pasaules brīnums. Nekas nevar būt par to skaistāks – tu jūsmo un acis nevari atraut. Bet, kad saulīte no zieda aizgriežas, pamani, ka ziedlapiņu svārciņš apdriskājies, tad ieraugi, ka kārs tauriņš arī klāt un tavu puķi skūpsta… tu no tā, dēls, nebaidies?”
