48. Taču jau nojauš, ka meitai šis nav viegls brauciens, un klusēšana ir labākais, kas palīdz.
48.
Taču jau nojauš, ka meitai šis nav viegls brauciens, un klusēšana ir labākais, kas palīdz.
“Ziedulejām” tagad ir citi īpašnieki. Austrai pēc pārdošanas līguma pieder tikai viena istaba un agrākā saimniecības virtuve. Par mājas pašreizējo izskatu Linda ir patīkami pārsteigta. Jaunajiem saimniekiem rokas izskatās īstajās vietās: viss sakopts, saslaucīts un sarindots. Uz veļas auklas rudens vējos plīvo balti palagi un bērnu drēbīšu virtenes. Puķu dobes ar dekoratīvām sētiņām, laikam, lai putni neizkašā. Aiz šķūņa lauksaimniecības tehnika sarindota kā uz parādi… Pagalmā satiktā jaunā sieviete – laikam jau saimniece, ir atturīga, pieklājīgi sasveicinājusies, tikai norāda, kur īstās durvis. Tās uzreiz nevar pamanīt, jo kupls krūms piesedz zemo ieeju. Tūliņ pretī atbraucējai steidzas arī Austra, saraudātām acīm, gauži sašļukusi, pati izskatās kā slima.
Ienākusi telpā kopā ar Lindu, viņa atkal stāsta to pašu, ko pa telefonu no rīta: “Neko nesaprotu. Guļ un guļ! Ne jau tā kā nesamaņā, bet arī ne nomodā. Labi, ka tu atbrauci! Nāc iekšā! Iedzersim tēju. Tevi gaidot uzcepu pīrāgu. Domāju, varbūt arī Zigis… viņš vispār mājās man liekas sen neko neēd, izskatās kā kāds skelets, nudien, ļoti slims. Varbūt viņam ir vēzis?”
Virtuvīte ir šaura un mēbelēm pārpilna. Te agrāk bija Gustava, Zigurda tēva – dzērāja, miteklis. Tepat jau viņš arī nomira, degvīna pudeli pie sāna piespiedis. Toreiz Zigis uzrīkoja smalkas bēres… Atbraucis no Vācijas peļņas, viņš to varēja atļauties.
Logā atspīd saulrieta zeltaini dzeltenā krāsa, saplūstot ar lielās kļavas lapu zeltu, tā aiz loga tagad ir pašā rudens krāšņākajā rotā.
“Šorīt, lai uztraukumu aizdzītu, kārtoju šo skabūzītī, un redzi, ko es atradu!” Austra noceļ no plaukta metāla kastīti. “Nav noputējusi kā visas citas lietas… Atvēru un apstulbu: šprices, kaut kādas plastmasas kulītes ar šķidrumu. Ko tas nozīmē? Vai viņš tos pats vai kā? Tās taču izskatās…”
“Pēc narkotikām!” Linda nobeidz Austras teikumu. “Jā! Tas nu tā izskatās gan. Un ko saka Zigis pats?”
“Vai tad es tā drīkstu prasīt? Tāpēc jau gribu, lai tu… Sāks atkal bļaut. Varbūt tās ir kāda čoma? Kā tu domā? Es par tādām lietām gandrīz neko nezinu.”
“Ja viņš tā uzvedas, kā tu man stāstīji, tad tie ir viņa rīki un viņa kulītes. Tās narkomānu aprindās sauc par čekiem. Vai viņš arī kaut ko strādā?”
“Sakās vadājam kādas preces. Reizēm viens vīrietis atbrauc ar zilu busu un tad abi tūliņ aizbrauc. Tad pāris dienas nav mājās – ne ziņas, ne miņas. Sakās strādajam uz tā paša busa. Vadājot kaut kādas preces vai ko. Pārbraucis atkal guļ, gandrīz tāpat, kā tagad. Aizvelk logam aizkarus. Kad ko saku, briesmīgi skaišas, reizēm pat ne par ko kliedz, kauns no kaimiņiem. Tie taču arī diezin ko var nodomāt. Bija jau arī agrāk viņam ātra daba, bet ne jau tā, kā tagad… Es viņu vairs nepazīstu.”
“Gribu ar viņu tūliņ runāt. Tu paliec tepat, es viena tikšu galā.
