Šoferim blakussēdošais ierunājas: Kundzīt, mēs neesam nejauši satikušies, jums nāksies vēl arī mani uzklausīt, ja nevēlaties lielas nepatikšanas sev un ģimenei.
53.
Šoferim blakussēdošais ierunājas: “Kundzīt, mēs neesam nejauši satikušies, jums nāksies vēl arī mani uzklausīt, ja nevēlaties lielas nepatikšanas sev un ģimenei. Vai tad jūs kriminālromānus nelasāt? Pilnīgs fantāzijas trūkums, ja domājat, ka dzīvē nekas tāds nenotiek.”
Mašīna pēkšņi sāk buksēt un pamazām, netiekot uz priekšu, pamatīgi ierokas sniega sanesumos. Šī iela nav vairākas dienas tīrīta, un putenis padarījis to neizbraucamu. Vīrieši sāk skaļi lādēties. Priekšā sēdošais izkāpj un tad aicina arī aizmugurē sēdošos pastumt. Linda reaģē zibenīgi un izlec līdz ar visiem ārā. Tagad viņai jāskrien, jāskrien, ātrāk, tālāk projām, neskatoties ne uz ko! Viņa nedzird, vai kāds dzenas viņai pakaļ vai ne. Labu brīdi skrējusi, viņa apstājas. Reti kurā mājā ir gaišs kaut viens logs. Kur lai viņa tveras? Sāk riet kāds iztraucēts suns, pagalmā ķēdi žvadzinādams. Tā tik vēl trūkst, lai krancis nodotu Lindas atrašanās vietu! Viņa paskrien pa ielu tālāk, tad paslēpjas kādā pagalmā un ieklausās. Viss ir klusu. Tikai puteņa auri un viņas pašas sirdspuksti. Pilsētiņa guļ vakara nomidzī. Viņa pat nezina, kur atrodas un uz kuru pusi ir viņas iela. Tagad Linda sajūt stindzinošu aukstumu. Varbūt tas ir baiļu stingums? Tā stāvot nekāda skaidrība neradīsies, viņa sev pavēl: kustēties, kustēties! Nogājusi pāris kvartālus un nesatikusi nevienu cilvēku, Linda pēkšņi atpazīst apkārtni: pavisam tuvu ir viņas iela! Māja ir izstieptas rokas attālumā. Viņa drīz būs siltumā!
Virtuves logā spīd gaisma. Kad Linda sasniedz mājas durvis, tās atver Dzidra, viņa ir meitu gaidījusi un jau tik ilgi bažījusies, gandrīz uz policiju zvanījusi…
“Un vajadzēja arī!” Linda saka un atkrīt virtuves krēslā. Beidzot viņa ir siltumā un drošībā. “Kur Karlīne?” Viņa satrauktā balsī ieprasās, atcerējusies, ka tie tipi kaut ko gvelza par bērnu.
“Ko tu? Kāpēc tu tā prasi? Bērns jau sen kā guļ. Viss ir labi. Kas ar tevi notika?” Arī tēvs ir tikai snaudis un iznāk virtuvē.
“Es tūlīt! Viss ir labi, tikai drusku sasilšu…Mani uz brīdi nolaupīja kaut kādi tipi. Man laikam puteņa dēļ izdevās izmukt. Šodien tas ir beidzies, taču viss vēl, liekas, priekšā.” Un Linda izstāsta visu, ko piedzīvojusi, vecākiem. Apsīšu mājas logos vēl ilgi spīd gaisma.
Kad Linda beidzot ir nomierinājusies un devusies pie miera, viņa vēl ilgi klusās, kā ārā auro putenis, kas laikam viņu šodien ir paglābis no tālākiem pārdzīvojumiem. Sapnī Lindai atkal dzenas pakaļ, viņa kliedz un pamostas, tagad viņu krata drudzis. Laikam vainīga aukstā nakts un pārdzīvotais. Tagad pavisam nav laika kavēt darbu un slimot. Varbūt uzbrukums veikalam notiks jau drīzumā? Vai avantūrā nav iesaistīts arī Zigis? Visdrīzāk – tā tas varētu būt. Kā lai paziņo policijai, ka Lindu turpmāk varbūt uzmana kāda modra acs? Laupītāju plānā viņa ir skrūvīte, kurai savs uzdevums. Viņa vispirms runās ar Larisu. Tas ir loģiskākais. Tālākais jau veikala īpašnieces ziņā.
Pārvarējusi slimības simptomus, sadzērusies zāles, līdz darba sākumam Linda ir tiktāl savākusies, ka cer dienu nostrādāt. Nav citas izejas. Veikala darbiniekus nelieši nedrīkst pārsteigt nesagatavotus. Pārdevējas darbs izrādās bīstams, to ir sapratusi arī Dzidra savā “Šanhajas” bodītē, nomale nav nekāda drošā vieta.
Putenis ir pierimis, uz ielas strādā sniega tīrītājs. Viss atkal ir kārtībā.
