20. Notikumu attīstība. Kad viss par naktī piedzīvoto ir izstāstīts Larisai, Linda jūtas uz pusi labāk, liekas, ka izzuduši arī saaukstēšanās simptomi.
54.
20. Notikumu attīstība
Kad viss par naktī piedzīvoto ir izstāstīts Larisai, Linda jūtas uz pusi labāk, liekas, ka izzuduši arī saaukstēšanās simptomi. Veikalā rit parasta diena ar savu ritmu. Neviens nedraud ne Lindai, ne citiem, viss ir mierīgi. Uzbrukuma vēl nav. Uztraukties varbūt arī ir priekšlaicīgi, jo Linda zina, ka daļa no uzbrucēju plāniem viņas aizbēgšanas dēļ neīstenojās. Ir vajadzīgs laiks. Varbūt viņu sagūstīs vēlreiz? Par veikala un darbinieku drošību tagad, protams, ir jārūpējas veikala vadītājai. Tikai Larisa izlems, kam par iespējamo uzbrukumu ir jāzina, un kam nav jāzina nekas. Linda prot klusēt, nevienam neko neliekot pat nojaust. Šodien vēl nevar zināt, cik nopietni ir bijuši uzbrukuma un laupīšanas draudi. Tomēr arī Dzidra savā Šanhajas veikalā ir tramīga un ar aizdomām skatās uz katru svešinieku, kas iepērkas. Aizdomīga reizēm liekas pat elektrības staba ēna. Larisa Lindai ir pačukstējusi, ka arī Dzidras veikalam esot nemanāms, bruņots sargs, kas īpaši modrs būšot naudas inkasācijas laikā un uzturēšoties veikala tuvumā arī vēlāk… Dažas dienas paiet, bet nekas nenotiek.
Vakaros Dzidra nespēj aizmigt bez zilās miega zāļu ripiņas. Agrāk nekad medikamentus nav bijusi vajadzība lietot. Vienmēr viņa lielījusies ar labu malkas cirtēja miegu. Kad vakarpusē uz veikalu iepirkties atnāk Vitauts Līkums, viņa jūtas drošāk. Viņš palīdz aizslēgt veikalu, pieslēdz signalizāciju un līdz pusceļam pavada veikala saimnieci. Konfektes gan viņš nekad vairs nav dāvinājis, tikai dažādas smieklīgas anekdotes stāstījis līdz apnikumam. Vākt anekdotes esot viens no viņa hobijiem. Viņam neviena neaizmirstoties un vienmēr atrodoties brīdim vispiemērotākā. Dzidrai liekas, ka Vitauts izstaro labu noskaņojumu, tieši tā viņai trūkst. Viņa grib ieminēties par draudiem, kas izteikti Lindai, taču laikā atceras, ka ne radiem, ne draugiem nedrīkst paust ne pušplēsta vārda. Vitauts kā starp citu apprasās, kāpēc viņa šodien esot tāda kā sadrūmusi, vai kas noticis ģimenē? Viņš saskatot Dzidras skumjo skatienu.
“Kas par niekiem! Viss ir vislabākajā kārtībā. Vienkārši jūtos nogurusi, visu dienu uz kājām.”
Tad Vitauts ierunājas, ka esot dzirdējis par “Irbju” un “Aploku” kopīgo uzņēmumu. Viņam gribētos savām acīm redzēt, vai esot tik jauki, kā izsakoties tur bijušie atpūtnieki. Esot arī padomā ar mazu draugu kompāniju tādā pirtiņā nopērties un izbaudīt veselīgu relaksāciju. Dzidra par šo nodomu var tikai priecāties: tā sakot, visi laipni lūgti! Viņai tikai jāuzzinot, kad viesu māja un pirts ir brīva. Ciemiņu straume tagad ir apsīkusi un tādam viesim kā Vitauts, ja Dzidra palūgšot, pirts būšot jebkurā laikā.
“Ziemā pirtsprieki ir vēl jaukāki nekā vasarā. Var pēc izkarsēšanās pastaigāt basām kājām pa balto sniegu un saņemt patīkamu impulsu, tā būtu īstena bauda!” Vitauts sapņaini runā un, saņēmis atvadām sniegto Dzidras roku, to maigi noskūpsta. Tas Dzidrai ir kaut kas pilnīgi negaidīts. Viņas ķermenim pārskrien patīkamas trīsas. Viņa jutekliski uztver maigo vīrieša lūpu pieskārienu tieši virs zeltneša. Vai tam būt kāda īpaša nozīme no Vitauta puses? Vai varbūt viņš ir izturējies tikai kā pret dāmu, bez jebkāda zemteksta?
Dzidra ir samulsusi, tomēr cenšas to neizrādīt. Viņai ir aizmirsies, kādas patīkamas izjūtas var izsaukt tāds galants skūpsts. Jānis gadiem, vai vispār nemaz, pat visintīmākajos brīžos nav tā pratis viņu satraukt.
