“Nē!”. Malacis! Labi, ja nemelo! Tu kā bijusī medmāsiņa varbūt esi mūsu uzticības vērta. Ja operācija izdosies, tevi arī atalgosim. Tas, ja kāds kaut ko zinātu, tikai sarežģītu zinātāja turpmāko dzīvi. Sadarbība ar tevi var turpināties.
56.
“Nē!”
“Malacis! Labi, ja nemelo! Tu kā bijusī medmāsiņa varbūt esi mūsu uzticības vērta. Ja operācija izdosies, tevi arī atalgosim. Tas, ja kāds kaut ko zinātu, tikai sarežģītu zinātāja turpmāko dzīvi. Sadarbība ar tevi var turpināties. Pie mums neviens nav lieks, ja labi izpilda uzdevumus, un bijusī māsiņa būtu īpaši noderīga. Zigis ir sataisījis jau pārāk daudz sūdu, vajadzīgas svaigas smadzenes. Tagad pie lietas!”
Lai nerastos liekas emocijas, Lindai cits nekas neatliet, kā spēlēt atvēlēto lomu. Linda pamatīgi nopēta runātāju: kalsena seja, tumšas “bakenas”, šauras lūpas, zem kreisā briļļu rāmja redzama rēta, vismaz trīs centimetrus gara, plata un nelīdzenām malām. Tādas paliek, kad ievainojums nav uzreiz sašūts. Uz kreisās rokas trešā pirksta Bosam, tagad viņa to tā sauks, zīmoggredzens, dzeltena metāla, izskatās dārgs un iespaidīgs – tāds ir daudzu vīriešu sapnis. Tad Linda pamana, ka zeltnesis ir par veselu falangu saīsināts un arī piektais pirksts ir īsāks. Tātad šis cilvēks ir ar īpašām pazīmēm. To viņa liks aiz auss.
“Ar kādu mašīnu inkasents ved naudu no Salienas, ir zināms. Cikos ved – precizēsim pēc tavas informācijas. Cikos?”
“Kā kuro dienu. Precīza laika nav. Pēcpusdienā, lai līdz vakaram kasēs daudz neiekrājas,” Linda iejūtas profesionālas ziņotājas lomā. Pēc tam viss līdz pēdējam sīkumam būs jāatstāsta arī Larisai. Par tālāko domās viņa un policija.
“Kad brauc uz banku? Cikos?”
“Nezinu! Banka taču nav Rīgā, bet dažu kvartālu attālumā no veikala.Vai jūsu plānos ietilpst arī bankas laupīšana?”
“Izjautāju es, un varbūt arī tikai tāpēc, lai pārbaudītu tevi. Mums ir sava zināšana. Liecies baigi gudrā un ne ar pliku roku ņemama. Pat vēl sprēgā! Pareizi darīji, ka Zigi pameti. Proti pati par sevi pastāvēt.”
“Tā arī ir!”Linda saka un vēro tālāko notikumu gaitu. Kāpēc viņi jautā tik vienkāršas lietas? To taču var uzzināt jebkurš, kam acis pierē. Laikam jau viņu pārbauda kā uzticamu ziņotāju. Kas ir inkasācijas mašīnas šoferis? Kas saskaita naudu, pirms nodot savācējam? Vai inkasenti abi ir apbruņoti? Cik naudas parasti dienā ietirgo? Vai veikalā dežūrējošie apsargi nesen kā ieradušies?
Beidzot viņi ir nonākuši pie galvenā – par Lindas lomu šajā operācijā.
“Tev tikai jāielaiž mūsu cilvēki caur noliktavu veikalā. Ne jau pa galvenajām durvīm iespējams ierasties nepamanītiem. Ja esi skatījusies filmās, tad …”
“Man gangsteru filmas nav pa gaumei. Nezinu, kā es varēšu, nezinot tieši kurā brīdī tas notiks, izdarīt tā, kā teiksiet? Noliktavā ir dažādas situācijas. Tās pat nevar paredzēt. Durvis parasti ir slēgtas. Kad pieved preces, tad arī atver.”
“Tāpēc mēs te esam. Domāju, ka tas notiks pēc pusdienlaika, pirmajās minūtēs! Kur pusdienojat? Protams, katram veikalam ir savas tradīcijas. Kā jums?”
“Aiz noliktavas ir telpa, tajā arī uzturamies un ēdam,” Linda ir ziņotāja lomu apguvusi. Kāpēc viņai banda uzticējās, nenojaušot, ka tā ir tikai spēle? Linda nebūs viņu līdzgaitniece! Tas nu ir skaidrs jau no pirmās tikšanās reizes ar šiem neliešiem. Labi, ka viņi izvēlējās tieši viņu. Citas meitenes varbūt nobītos un viņas tiešām savervētu? Mediķi, arī bijušie, nav ar pliku roku ņemami! Nav arī tā uzpērkami, kā domā šie salašņas.
