57. “Labi! Priecājos, ka esat tik saprātīga! To par to stundu uzzināsiet! Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Mēs uz vietas būsim laikus. Operācijai savā veidā jābūt unikālai, lai visa Latvija runā”!
57.
“Labi! Priecājos, ka esat tik saprātīga! To par to stundu uzzināsiet! Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Mēs uz vietas būsim laikus. Operācijai savā veidā jābūt unikālai, lai visa Latvija runā!”
“Nebaidieties, varbūt runās arī, tikai ne tā, kā jūs to domājat! “Linda pie sevis nosaka, viņai patīk tādi iekšējie monologi. Nevienam taču nav aizliegts domāt vienu, bet runāt to, ko vajag.
“Ko šajā operācijā darīs Zigis?” Linda pēkšņi jautā. “Vai viņš ieteica izmantot arī mani?”
“Tas nu gan, zeltenīt, ir noslēpums! Nekādu lielo lomu viņam vairs nevar uzticēt, taču viņa parādu pie reizes un ar tavu palīdzību varēs dzēst. Savu lomu viņš pildīs, viņa aste ir bluķī! Liekas, ka viss ir pateikts! Esmu izlēmis – jūs esat spējīga mums palīdzēt. Tas jums pašai nāks par labu, jo savus darbiniekus mēs prēmējam dāsni.”
Pēc mirkļa Boss saka, ka vēlreiz būs jāsatikas pirms pašas operācijas. Lindu neviens tagad nepavadīšot, lai mierīgi kātojot projām, pilsētiņa tepat esot, divu kilometru attālumā centrs. Boss visbeidzot sniedz Lindai roku. Tādu žestu viņa nav paredzējusi, viņu tātad uztver kā līdzīgu.
Cik pretīgi, ja nebūtu viss tik riebīgi! Viņa vēl parādīs, uz ko ir spējīga viņu nejauši vai varbūt apzināti izvēlētā ziņotāja un tagad arī līdzzinātāja, kas pati ir pieņēmusi lēmumu, ar ko sadarboties. Nav vēl zināms, kurš smiesies pēdējais…
Mājupejot viņas galvā nav nevienas domas, viss liekas bijis tik nereāli kā sapnī. Tagad viņa apzinās, ka ir iesaistīta bīstamā lietā, kas nu, gribot vai negribot, jānoved līdz galam, un galam ir jābūt par labu viņai, Larisai un policijai. Par tālāko viņa nedomā.
Ejot pa Silaines piemīlīgajām ieliņām, kur līdz šim droši spēlējās bērni, acis priecēja mazpilsētiņai tik raksturīgais miers un drošības sajūta, Linda saprot, ka tie laiki ir beigušies. Pilsētiņu ir apsēdis ļaunums. Kā te pamazām vien saradušies noziedznieki, narkomāni, dīkdieņi? Vai tie nokrituši no gaisa, vai arī ieauguši, kā miesā no mazas skrambas un infekcijas iemetas augonis? No bezdarba, bezdarbības, vieglas peļņas kāres un visatļautības? Varbūt to kriminālfilmu iespaidā, kas pārpludinājušas zilos ekrānus?
Linda jūtas ierauta kā atvarā, un viņa zina tikai to, ka ir jāizpeld, nav pašreiz svarīgi, vai uzbrucēju plānus ir izstrādājušas kādas ģeniālas smadzenes vai tas radies deģenerēta narkomāna galvā.
Pārnākusi mājās, viņa tomēr jūtas draņķīgi. Nav taču tā stiprā pleca, kas atbalstītu viņu grūtajā situācijā. Ja Kārlis būtu mājās, tam vienīgi viņa varētu uzticēt pārdzīvoto. Šī atziņa viņai tagad liekas pareiza: vienīgais Kārlim varētu uzticēt visu no A līdz Z. Tagad atliek tikai Larisa, viņai jau šodien ir jāzina tas, kas varbūt notiks jau rīt. Saruna ar Larisu viņu nomierinās.
Viņa pēkšņi atceras savu vecmāmiņu, kas mācīja dzīves kritiskās situācijās vērsties pie Visaugstākā, ka Dievu jālūdz ne tikai šaubu un baiļu brīžos, bet katru dienu, pateicoties par visu, regulāri apmeklējot baznīcu un nožēlojot grēkus. Tā Linda nav darījusi. Viņas paaudzei trūcis tās stiprās ticības un pazemības. Vienalga! Dievs, ja viņš ir, taču sapratīs, kāpēc viņa izmisuma brīdī – tādā kā šis, vēršas ar savu lūgšanu, viņa citādi vairs nespēj. Varbūt lūgšana viņai jau bijusi gēnos ielikta?
Pašai neapzinoties, viņa ir noslīgusi uz ceļiem, tik liels ir izmisums: “Palīdzi, mīļais Dievs, izturēt! Sūti mums savu sargeņģeli, kas dotu spēku un bezbailību, jo arī tu esi par taisnības uzvaru un neģēļu sodīšanu… Un piedod, ka vēršos pie tevis tikai tagad, kad nespēju viena tikt ar visu galā!” Linda lūdzas no visas sirds. Lūgšana ir gara, un, visbeidzot sirdi atvieglojot, viņa sāk raudāt. Ir sakrājies tik daudz neizraudātu asaru, tik daudz noslēpumu jāsaglabā un ar visu bijis jātiek galā vienai. Pat vecākus viņa nav brīdinājusi. Dievu viņa nav apgrūtinājusi un piesaukusi savās ikdienas klapatās, un tikai tagad jutusies tik bezpalīdzīga un nedroša, ka uzdrīkstējusies.
Laikam Dievs viņu tomēr ir sadzirdējis. Viņa vakarā jūtās labāk. Kad viņa satiekas ar Larisu un stāsta par draudošo uzbrukumu, viņa ir jau pavisam mierīga, it kā priekšā stāvošais būtu pavisam parasts notikums. Tāda sajūta viņai bija arī agrāk medicīnas māsas darbā, kad vajadzēja domāt par citiem un aizmirst sevi. Šī ir tā lieta, kuru iespaidot vairs nav viņas spēkos. Kaut zinātu, kad tas viss sāksies!
Dienas iet, tās ir neziņas miglā tītas. Ciemos ir atbraukusi Ilga ar Juri, viņi šodien gribot “Irbēs” satikties ar Lindu, pasēdēt un parunāties. Ilga ir nolēmusi palikt līdz dzemdībām Silainē un bērniņa pasaulē nākšanu uzticēt vietējās slimnīcas personālam, paļaujoties arī uz māsu. Lindai tā ir papildu atbildība.
