Par Lindas satraukumu un draudošajām briesmām Ilgai, protams, nav nekādas daļas, viņa neko neuzzinās, lai kas arī nenotiktu. Atkal Lindai savas rūpes ir jānoslēpj, viņa ir arī māsas uzticības persona un atbalsts.
58.
Par Lindas satraukumu un draudošajām briesmām Ilgai, protams, nav nekādas daļas, viņa neko neuzzinās, lai kas arī nenotiktu. Atkal Lindai savas rūpes ir jānoslēpj, viņa ir arī māsas uzticības persona un atbalsts. Ar savām rūpēm jātiek galā pašai. Neviens neko nedrīkst dzirdēt, tikai Larisa. Vēlu vakarā aiz cieši aizvilktiem aizkariem viņas “Lejaskrogā” visu Lindas
pārdzīvoto izrunā, imitējot nevainīgas sarunas pie tējas tases. Arī Andrejs pagaidām neko nedrīkst zināt. Jo šaurāks loks ap gaidāmo notikumu, jo liekas labāk. Ja vajadzēs, tad taču nebūs par vēlu zinātāju loku paplašināt?
“Aplokos” un “Irbēs” otrā dienā viss ir kā parasti, Haralds ir gatavs uzņemt viesus. Dzidra ir pieteikusi pirtsprieku baudīšanai savu labāko Šanhajas veikala klientu Vitautu Līkumu, tādējādi kompensējot viņa nesavtīgo palīdzību, reizēm izpalīdzot pie veikala slēgšanas un sīkus vīrieša darbus padarot. Vitauts grib apkārtni un pirti iepazīt jau dažas dienas pirms galvenās pirtēšanās, kad būšot kopā ar draugiem. Viņš vēloties sapazīties ar Aploku Haraldu – mākslinieku un tūristu mājas saimnieku – pārliecināties par jaukumiem, ko var sniegt Dālderkalna apkārtne, un šodien izbaudīt pirti vienatnē. Arī “Irbēm”, kur pašreiz viesos apmetusies Ilgas un Jura ģimene, viņš neiet garām. Par gaumīgi iekārtoto, latviskās elpas piestrāvoto māju viņš ir sajūsmināts. Iepazīstot Dzidru, Vitauts tā arī esot domājis, ka viņa nāk no īpašas latviskas vides. “Irbēs” šodien saimnieko tikai Juris. Viņš mierīgi uzklausa Līkuma slavinošos vārdus, tomēr kaut kas šinī vīrā viņam nepatīk. Tā saruna, ko viņš ir uzsācis, neliekas patiesa. Viņš ir ieradies pilnīgi nelaikā. Šodien brāļa Andreja sieva Silvija pārbrauc no slimnīcas ar jaundzimušo, arī Ilga ir aizbraukusi pretī, bet Jurim vēl šis tas jāpadara “Irbēs”, bet viesis nesteidzas. Apsēdies pītajā krēslā viņš sāk cilāt grāmatas, uzlielot saimnieku labo literāro gaumi… Vērīgais viesa skatiens pamana priekštelpas kaktā pieslieto lopu dzenamo elektrošoka nūju. Nu Jurim jāizskaidro – kas tas ir un kāpēc te atrodas. Vai tad tūristu mītnē vajadzīgs tāds rīks?
Tas esot tik amizanti, apbruņoties ar nūju, ja sen izgudroti drošāki aizstāvēšanās līdzekļi. Viņš smejas kā kutināts, kad Juris demonstrē, kā ar tādu atvairīt uzbrūkošu meža kuili vai traku dzīvnieku. Pēc laiciņa, nesagaidījis Līkumu savā sētā, Haralds atnāk uz kaimiņmāju raudzīt, kas Vitautu aizkavējis, jo pirts jau esot gatava un vēlēšanos pērties varot īstenot tūliņ. Viņš pēc tam parādīšot arī savas gleznas, ja jau Līkuma kungs gribot baudīt mākslu. Tērzēdami par politiku un dzīvi, pa stāvo nokalni viņi iet uz “Aplokiem”. Arī Haralds nejūt pret šo vīru īpašas simpātijas: viņā ir kaut kas glūnīgs un samākslots. Tomēr tāds nu ir viņa kā tūristu mājas saimnieka darbs, izklaidēt katru, kas vēlās baudīt pirts labumus, un risināt klientu interesējošas sarunas, neprasot, vai saruna ir interesanta arī saimniekam. Galvenais, lai tā nāk par labu biznesam.
Kad pēc ilgās pēršanās Līkums apskata viesu nama apartamentus, malko aromātisku tēju, pieklājība prasa viesi nesteidzināt. Tagad viņi runā par mākslu, Haralds izrāda savas klusās dabas. Viesis vēlās iegādāties vienu no tām gleznām, no kurām saimnieks negrib šķirties, vienmēr nosaucot tik augstu cenu, ka neatrodas maksātspējīgs pircējs: tā ir klusā daba ar meža cūkas ādu, aļņa ragiem, vīna traukiem un augļiem. Līkumam tā ir ļoti iepatikusies, pat cena viņu nemaz nemulsina:
“Kolosāls kolorīts! Kas par zemtekstu! Par to var maksāt vēl vairāk.
