60. Uģim arī pateikts vieglās mašīnas numurs, kas varētu būt saistīts ar laupīšanu: DE 84-89 “opelis” pelēkā krāsā. Kad saruna pabeigta, Haralds automātiski paverās pa logu.
60.
Uģim arī pateikts vieglās mašīnas numurs, kas varētu būt saistīts ar laupīšanu: DE 84-89 “opelis” pelēkā krāsā. Kad saruna pabeigta, Haralds automātiski paverās pa logu. Pagalmā stāvošajai automašīnai ir numurs DE 84-89 un tas ir “opelis”, pelēkā krāsā. Zibenīgi galvā ieskrien doma: viņi, laupītāji un nelieši, ir šeit, mierīgi peras un plunčājas Aploka pirtī. Tas viss noteikti bija iepriekš izplānots! Te – Aplokos ierīkots viņu slēpnis! Vieta klusa, nav kur steigties. Kamēr meklēs vēju gaisā, var mierīgi sēdēt drošā vietā un iegūt laiku. Caur Haralda ķermeni izskrien kā strāvas sitiens: jārīkojas, kamēr nav par vēlu! Policijas telefona numurs 02 atsaucas uzreiz. Pāris vārdos viss tiek pateikts. Policijā solās nekavējoši bloķēt ceļus. Galvenais, kas jāievēro pirts saimniekam, ir neiztraucēt relaksācijā iegrimušos iespējamos noziedzniekus. Haralds pa stāvajām kāpnītēm kāpj pa Urdaviņas stāvo krasta krauju uz “Irbēm”. Pirmīt gleznojot viņš pamanīja, ka uz turieni ar bērnu ratiņiem, droši vien parunāties ar viesos atbraukušo Ilgu, aizstūmās daktere Silvija ar jaundzimušo dēliņu. Sievietes derētu brīdināt, ka te iespējami nepatīkami notikumi pat ar policijas klātbūtni. Ilga ir stāvoklī, tas ir papildu risks. Pagaidām gan nekas neliecina par briesmām. Pirtī un pagalmā valda miers un klusums. Aploku pagalms no “Irbēm” redzams kā uz delnas, tur joprojām ir miers, viesu mašīna stāv kā stāvējusi. Arī Apsīšu mājās ir telefons, pa kuru vajadzības gadījumā varēs sazināties ar policijas priekšnieku Ozoliņu.
Lai arī cik mierīgi Haralds “Irbēs” abām sievietēm izstāsta iespējamo variantu par noziedzniekiem pirtī, Ilga ir tik uztraukusies, ka tikai Silvijas ārstes māksla un psiholoģijas zināšanas spēj viņu kaut cik nomierināt: “Ja tu nervozēsi un psihosi, var no pārmērīgas adrenalīna izdalīšanās sākties dzemdības. Nekas mums nedraud – daži veči ir Aploku pirtī, nav arī zināms, vai tie ir laupītāji vai godīgi atpūtnieki. Elpo mierīgi! Atslābinies! Esmu pārliecināta, ka viss būs labi arī tad, ja tie ir laupītāji. Viņi taču šurp nenāks? Priekš kam tad ir policija? Tas uz mums neattiecas. Paskaties, kā mans zēns nemaz neuztraucas. Ar mātišķu mieru Silvija sāk ar krūti barot savu Mikiņu, izplatot mieru un drošības sajūtu, arī Ilga nomierinās. Haralds uzkavējas “Irbēs” un pa logu vēro kluso un savas mājas pagalmu. Tur viss ir mierīgi. Beidzot viņš izlemj pārraudzīt savu sētu. Būdams akurāts mājas saimnieks un lai nomierinātos, viņš tīra pagalmā sniegu, ar cirvīti paskalda uz pirtskāpnēm sasalušo ledu. Pieklauvējis pie durvīm un atbildi nesagaidījis, viņš paver nedaudz mitrumā sabriedušās pirts durvis. Šoreiz viņš nejūt pirtij tik raksturīgo svaigo pirtsslotu aromātu. Nav arī mitrā pirts gaisa smārda. Telpa ir vēsa un nekas neliecina, ka te kāds būtu pēries. Pirts ir tukša! Ir izņemts pirts logs un pa to “viesi” ir aizgājuši – droši vien uz neatgriešanos. Pelēkais auto pagalmā ir tikai viltus zīme, ka pirtī viss notiek.
Kad Haralds pa pirtī esošo telefonu grib par notikušo paziņot policijai, tas ir mēms un kluss. Arī te strādājusi noziedznieka roka, vads ir nogriezts. “Irbju” kalnā atgriezies, viņš zvana no turienes. Laiks ir palīdzējis noziedzniekiem, kas droši vien ir lielā gabalā. Viņu plāns ir bijis sīki izstrādāts. Kad ierodas izmeklētājs, viss tiek fiksēts dokumentos un uzklausītas liecības. Policija sekojot pa noziedznieku pēdām. Viss notiekot, kā smērēts… Mašīna tikšot uzraudzīta, kamēr ieradīšoties to saimnieks, ja viņš būšot uz to spējīgs. Izmeklētājs liekas nesatricināms savā pārliecībā un liels joku plēsējs. Tādi cilvēki Haraldam patīk. Pēc notikumu atrisinājuma viņš priecāšoties vienu pirts kūrienu veltīt drošības spēkiem.
21. Atskats uz notikušo
Pēc vakardienas uzbrukuma veikalam Lindai ir brīvdiena, kas pienākas pēc grafika. Šodien var tikai atcerēties visu notikušo un priecāties, ka viss trakākais ir aiz muguras, klausīties jaunākās tenkas par uzbrukumu pilsētnieku mutēs un gaidīt, kas būs tālāk.
Jau no rīta, kad veikalā iepirkās pirmie pircēji, ieradās brīdinātājs, un, dažas minūtes uzkavējies un iepircis pārtiku, viņš drūmā basā Lindai pavēlēja tieši piecas minūtes pēc pusdienlaika beigām atvērt, respektīvi – atslēgt noliktavas durvis. atslēgusies. Pat šāvienus veikala pagalmā viņa nebija dzirdējusi. Visu notiekošo līdz kādai vietai, kad viņas apziņa liekas uz brīdi neko neuztvēra, viņa redzēja kā palēninātā filmā. Viss bija beidzies tik ātri, pat zibenīgi, un Linda nesaprata, vai viņa ir izpildijusi abu pušu prasīto? Uzbrucēji lika atvērt durvis. To viņa izdarija. Policija lika nevienam neko neteikt par uzbrukuma draudiem. Arī to viņa izpildija. Viņa pēc notikušā jutās kā atslābusi atspere. Atvieglinājums un sajūta, ka viss ir beidzies. Bet varbūt vēl nē? Varbūt vēl sekos citi notikumi? Larisa tūliņ pēc notikušā pavēlēja slēgt veikalu un visiem iet atpūsties līdz rītam, un pati kaut kur steidzīgi aizbrauca, Lindai tikai draudzīgi ar galvu pamājusi. ,, Viņai nu gan ir stipri nervi!”tas bija pirmais, ko Linda uztvēra. Vakar neviens veikalā tā arī neuzzināja, ka divi cilvēki veikalā par uzbrukumu zināja, bet pildot pienākumu un solijumu klusēja. Varbūt tas arī nevienam nav jāuzzin arī vēlāk? Mājās pārnākusi Linda tikai pēc vairākām stundām sāka sakarīgi domāt. Tad piezvanija uz Irbēm un uzzināja par tur notikušo. Ka Ilga ir visam dzīvojusi līdz, tas gan viņai nepatika. Dažas nedēļas pirms dzemdībām māsa bija īpaši saudzējama. Arī Juris bija Bulduros un līdz radību sākumam Dālderkalns priekš sieviņas viņam likās miera osta, kur Silvijas un viņas puisīša sabiedrībā gaidīt savu stundu. Tas izrādijās maldi. Doties vēlā vakarā pēc visa notikušā uz Irbēm kājām Lindai nebija spēka. Tikai pēc darba beigām tēvs aizbrauca Ilgai pakaļ. Blakus Lindai Ilga atkal pilsētas mājā jutās drošībā. Karlīne bija piemērota sarunu vedēja un krustmāti nepārtraukti visu vakaru izvaicāja par bēbīti, vai viņu visi mīlēs un kāds viņš būs? Tikai kā viņš tiks no turienes ārā, to gan Karlīne nevar saprast. Sarunas ar bērnu par tik nopietnām lietām lieliski visus izklaidēja, un Linda pat aizmirsa iedzert miega zāles, ko atkal bija atsākusi lietot. Bija pēc lielā sasprindzinājuma iestājies atslābums. Pasaule Apsīšu namiņā atkal bija iegājusi vecajās sliedēs.
22. Visas radības kronis.
Vai nu no pārdzīvotā stresa vai bērniņam ir laiks nākt pasaulē, bet otrā dienā no paša rīta Ilgai sākas dzemdību priekšvēstneši. Par to, ka būt jāziņo Jurim, lai viņš ierodas, kā bija norunāts, Ilga šobrīd negrib ne dzirdēt. It kā viņi abi ar Juri nebūtu kopā gājuši uz jauno vecāku nodarbībām, it kā Juris vairākus mēnešus nebūtu gatavojies palīdzēt Ilgai visu panest, un cerējis savām acīm redzēt notiekošo, ļaujoties tēva jūtām? Turēt savu bērnu rokās, tikko no mātes miesām pasaulē ienākušu, viņš ir vēlējies sen un veselu pusgadu, kopš zin, ka viņiem beidzot būs ilgi gaidītais bērniņš, bijis gatavs šim brīdim arī psiholoģiski. Taču Ilga tagad uzstāj, ka māsa nedrīkst vismaz pagaidām vīram zvanīt. Linda taču saprotot, kāpēc… ,,Es zinu, par ko tu baidies, ka vari viņam sāpēs kaut ko samuldēt par savu vienas dienas vājumu, bet tās taču ir muļķības! Juris ir bērna tēvs, to tu nevari ne noliegt, ne pierādīt šobrīd pretējo! ” ,,Es negribu arī, ka viņš mani redz tādu nomocītu un nesakopušos, jo viņa uztverē es esmu vienmēr perfekta, frizēta un saka, ka piedaloties dzemdībās daži vīri pēc tam ilgi nevarot sievu fiziski mīlēt. Tāpēc arī es negribu. Tu būsi man līdzās! Esmu visu pārdomājusi. Lūdzu! Tad jau redzēs. ” Ilgai jau diezgan regulāri uznāk raksturīgās dzemdībām sāpes, un Linda paklausa māsai. Viņa pasauc ātro palīdzību, ir laiks braukt. Pēc krietna pārtraukuma Linda atkal ver bijušās darba vietas durvis. Te katrs stūrītis pazīstams. Tiesadzemdību nodaļā, šinī svētnīcā – viņa bijusi vismazāk. Akušiere pret tādām ģimenes dzemdībām, kur dzemdētāju pavada personīgā māsa, pie tam medicīnu zinoša, neiebilst. Linda bez emocijām varēs just līdzi, būt klāt un palīdzēt, ja vajadzēs arī personālam. Lindu ar labu vārdu bieži pieminot bijušie kolēģi. Vāķīt ģībstošus vīrus, kas bieži tikai traucējot, Silaines slimnīcā vēl neesot kļuvis par tradiciju. Daži gadijumi ar ģimenes dzemdībām gan esot bijuši, tomēr sevi neesot attaisnojuši. Te vēl valdot stagnācijas gars, lai jau lielpilsētās ievazājoties ārzemju metodes. Lauki vienmēr ir konservatīvi. Daktere Cīrule principā ir pret vīra piedalīšanos šinī tik bezgala intīmajā procesā un pieļauj to tikai kā izņēmuma gadijumu dzemdību sākuma periodā un reizēm tad, kad bērniņš tūliņ, tūliņ būs klāt. Lai citās pilsētās darot kā gribot, nodaļas vadītājai esot savi uzskati. Arī nekāda samaksas sistēma Silaines slimnīcā par ģimenes dzemdībām neesot izstrādāta kā tas ir galvaspilsētā. Jaunie laiki uz provinci nāk lēnām. Tagad Silaines slimnīcā katra bērna dzimšana vispār esot notikums, jo dzemdētgribētāju paliekot tik maz, ka reizēm dzemdību nodaļā neesot nevienas sieviņas ne arī bērniņa. Personāls sēžot dienām bezdarbībā un sitot tikai klačas. Visi ģimenēs kļuvuši tik gudri un sevi mīloši, piekopjot tikai seksu, bērna radīšanu atliekot uz nenotektu laiku. Slimnīcas galvenais ārsts jau domājot, ka nodaļa vispār jāslēdz kā nerentabla. Tos, kas dzimšot turpmāk, ar prieku apkalpošot lielpilsētās. Nav cilvēku, nav problēmu! Par to visu runā Cīrules kundze, Ilgu nodaļā uzņemdama un laiku sarunās kavēdama. Viņa ir priecīga arī Lindu redzēt un izvaicā par pārdevējas dzīves labumiem, par viņas ģimenes lietām un neseno notikumu veikalā, par ko tagad runājot visā pilsētiņā. Par veikala aplaupīšanu Linda izliekas zinot tikpat cik citi. Tas piederot jau pie vakardienas. Lindas dominante esot māsas dzemdības, galvenais, ka veikala personālam viss beidzies puslīdz laimīgi. Izmeklētāji turpinot savu darbu. Linda tiešām par visu bijušo un pārdzīvoto nedomā. Varbūt vēlāk, kad būs pagājis laiks, atmiņās atausīs satraukums un emocijas. Kad pēc pirmās akušiera apskates māsas ir divvietīgajā pirmsdzemdību palātā, un norit dzemdību pirmais periods, ar sāpju pakāpenisku pieaugumu un bērniņa ceļa gatavošanos, Ilga ar pacilātību un interesi seko pēc pulksteņa sāpju biežumam un ilgumam, beidzot viss notiek, ko viņa tik ilgi ir gaidijusiviņa top par māmiņu, un šis ceļš nav viegls, vēl tikai sākums. Kad Linda vēlreiz jautā vai Jurim nevajag zvanīt, māsa paliek pie sava:,, Ja nu vēlāk… Un es arī šaubos, vai Jura klātbūtne man būs labāka par tavējo…Rociņas turēšana vien ir par maz, ja dvēseļu saplūšana nenotiek?” ,,Labi! Ja tu tā esi izlēmusi. Pagaidām es tev palasīšu priekšā Skalbes pasakas. Tās ir vienreizēji piemērotas šādiem radīšanas brīžiem. ” Vispirms Linda lasa pasaku par Sarkangalvīti un senajiem vecmāmiņas tikumiem: Adāmo tikumiņu, Lāpāmo un Dāvināšanas tikumiņu. Svinīgā un lēnā balsī seko pazīstamais sižets par vilka vēderu un Sarkangalvītes izglābšanu un nobīļa tējas dzeršanu… Ilga mīl Skalbes pasakas, taču viņa nekad nav domājusi, ka ar tām tik lieliski var atsāpināt. Rakstnieks rakstot taču neparedz savu darbu ceļu pasaulē nevar paredzēt un lasītāju izjūtas? Kopš šīs dienas Skalbes pasakas būs Ilgas mīļākā lasāmviela. Arī viņas bērns tās iemīlēs. Viņš būs Skalbes pasaku bārns. Pasakas seko viena otrai: gan par Zelta ābeli, kas izaug vienā mirklī no Aizsaules dārzā dotās sēkliņas, un nu visi grib gan Meitiņu, gan ābeli, kas iet zeltā starodama pa tukšiem sniega laukiem kopā ar meitiņu uz Prinča pili…Par visām emocijām, kas notiek šinī svētajā dienā, dzimstot viņas bērnam, Ilga cer uzrakstīt māmiņu sirdis priecējošu dzeju. Viss rodas no talanta un pārdzīvojuma. Tāpat kā šīs brīnišķigās pasakas. Ik pa brīdim palātā ienāk vecmāte, pārbauda bērniņa sirdspukstus, Linda ik pa brīdim mēra Ilgas asinsspiedienu, cenšas visādi palīdzēt arī personālam. Viss norit labi un pareizi, kā pa diedziņu. Māsa ir gandrīz paraugdzemdētāja. Viņu personāls uzslavē ne vienu reizi vien. ,,Ak kaut šie cilvēki zinātu visu par to, ko zina tikai viņa un Linda un vēl Dievs! Tad viņi par viņu kā par paraugsievu vis nerunātu tik atzinīgus vārdus,” Ilga atkal prāto par savu deviņus mēnešus ilgušo pašmocību, par neuzticību Jurim un paļaušanos mirkļa vājumam. Par to ir jāmaksā tik dārgi! No šī sava kauna viņa laikam vaļā netiks visu savu mūžu…Kaut viņa to izpirktu ar sāpēm! Pasaku gars palīdz līdz pat vakaram, kad sāpju intensitāte kļūst tik stipra, ka Lindai gan jāmasē māsai mugura, gan jāatslābinā sāpju pārņemtais ķermenis siltā vannā. Ilga izjūt arī no personāla visu iespējamo uzmanību, viņa pat šaubās vai tā būtu Bulduru lielās slimnīcas dzemdību apartamentos, kur darbojas dzemdību konveijers…Protams, tur būtu visdažādākās ekstras, modernāka aparatūra, tomēr sveši ir un paliek sveši…Neko sliktu par moderno Bulduru simnīcu viņa nevar teikt. Tur viņa gāja kopā ar vīru uz apmācībām un gatavojās šim sarežģītajam procesam. Tas arī bija skaists laiks, vismaz priekš viņas. Jurim gan viņa ir šinī laikā darijusi pāri arī ar savu seksuālo vēsumu, tomēr vīrs aizvien jokojās un optimistiski filozofēja, ka visa dzīve priekšā…Viņš protot gaidīt… Viņi tagad būs citā kvalitātē – vecāki. Pārējam nav nozīmes, galvenais ir uzaudzināt mazuli par veselu un laimīgu cilvēku. ,, Vai esat izlēmuši, kā meitiņu sauksiet? Saka, ka bērns ātrāk dzimstot, ja esot vārds,”Linda mēļo, māsai periodiski muguru glāstīdama. ,,Ka tā ir meitiņ, to mēs uzzinājām sonogrāfijā, taču piemērotu vārda nav. Neviens neliekas īstais. Varbūt tikai viens, bet par to es neko nedrīkstu teikt, tas ir mans noslēpums. Kādā brīdī, kad akušiere Ilgu izmeklē pirms izšķirošā dzemdību posma, Linda atcerās, cik nelādzīgi viņa jutās toreiz, Zigurdu pieķerot mīlas dēkā ar to pašu Daigu, kas vēlāk nebija pat komata vērta tālākā Zigurda dzīvesstāstā. Tas sāp līdz šai dienai. Kamēr Zigis bija Vācijā peļņā, viņa dvēseles vientulībā vadija savas grūtnieces dienas. Tā no vientulības un atsvešinātības emocionālā plaisa starp viņiem kļuva arvien lielāka un pārvērtās par bezdibeni, par pekli abiem. Ilgai ir citādi. Linda nolemj, ka Jurim ir jābūt klāt. Lielie satikšanās svētki ar meitiņu viņiem ir jāizbauda kopā. Linda zvana, un Juris tūliņ ir gatavs ceļam un Ilgai tas pat nav īpaši jāpaziņo. Juris ierodas pašā laikā. Bērniņš teju, teju būs klāt! Viņš pat nedusmojas, ka nav uzreiz saukts. Tikko bērna kājiņas izšļuk no Ilgas klēpja, klāt arī vārds – Alita, to Ilga sevī ir nēsājusi visus deviņus mēnešus. Tāds vārds būs Ilgas un Jura bērnam, ko valkāt visu mūžu. Vārdam jābūt laimīgam, jo tas ir dzimis reizē ar pašu cilvēku. ,, Bērns ir tiešām radības kronis!” Linda rezumē. Pozitīvās emocijas ir brīnišķīgas, un Juris atver šampānieti, un dzemdību zālē skan – Augstu laimi prieku! Vai tad tas ir slikti? Svētki ir jāsvin, ja sirds to prasa. Vēl ilgi pēc tam Silaines slimnīcā pieminēja:,,Tas bija tad, kad dzemdēja Lindas māsa, un visi dzēra pa šampānieša malkam, un bērns piedzima reizē ar vārdu, bet lai remdētu sāpes, dzemdētājai priekšā lasija Skalbes pasakas.”
23. Atslābums.
Kad Linda atgriežas no māsas ģimenes dzemdībām, ir gan nogurums kā agrāk pēc naktsdežūras, gan ir milzīgs atvieglinājums, jo viņa ir palīdzējusi savam tuvākajam cilvēkam tik svarīgā dzīves brīdī. Linda pēkšņi ir pārsteigta par savu atklājumu: viņa ir izjutusi savas vecās darba vietas īpašo noskaņu, kādu lielu labpatiku. Kaut gan neviens tieši neteicaatgriezies, te ir tava īstā vieta, tu esi dzimusi, lai veiktu tieši šo darbu, nevis dirnētu pārdevējas amatā, pasniedzot pār veikala leti preces un uzvelkot auksto pieklājības masku, Linda baudija sen aizmirsto azartu, gan palīdzot medicīnas manipulācijās, gan jūtoties piederīga mediķu saimei. ,,Tev nu an ir zelta rokas!”tādu uzslavu viņa saņēma arī no dakteres Cīrules, un tas bija labākais, ko viņa pēdējā laikā bija dzirdējusi. Ja šodien kāds būtu viņu aicinājis atpakaļ darbā, viņa laikam gan piekristu bez lielas šaubīšanās. Tomēr neviens šādu prikšlikumu neizteica, un Linda samierinās, ka viņa turpmāk būs tikai pārdevēja, kā pati ir izlēmusi. Linda veras debesīs: vai tur ir iedegusies jauna zvaigznīte? Un vai tiešām cilvēkam piedzimstot Laima piešķir arī Likteņa lēmumu? Vai Alitai būs piešķirts laimīgs mūžs? Kur māsa ņēmusi tādu nekad agrāk nedzirdētu vārdu? Alias – vai tas nenozīmēcits, cita? Vai tas būtu jāsaprotcita bērns, un Ilga jau agrāk ir šo vārdu meitiņai piešķīrusi? Tad Linda ievēro arī kādu spožu krītošu zvaigzni, kas atstāj aiz sevis dabesīs uz īsu brīdi gaišu svītru. Šī zvaigane taču pēc fizikas likumiem jau sen ir nodzisusi, un gaisma līdz zemei ir atnākusi tikai tagad. Ceļš līdz Apsīšu namiņam nekad nav licies tik garš: viņa ir izdomājusi tik daudz, un sapratusi varbūt dzīves būtību. Viss notiek likumsakarīgi, bet arī nejaušības spēlē savu lomu… Pienākusi pie mājas Linda pamana pie vārtiņiem sievietes stāvu, it kā sagumušu stāvu, kas, liekas, ir pilnīgi nekustīgs. Piegājusi tuvāk, viņa atpazīst Austru. ,,Kas ir noticis?”Linda vaicā, ,,kāpēc tu te nakts vidū stāvi? ” Austra uzreiz neatbild, tikai ar izmisīgu žestu paceļ rokas pret Lindu un beidzot izdveš:,,Zigurds ir pagalam! Es vairāk nevaru! Viņš nositās. Vakar. Es jau paredzēju, ka tā lēkšana ar to busu pie laba gala nenovedīs…” Linda, no dzirdētā apstulbusi, uzreiz nevar pateikt ne vārda. Viņa vada Austru iekšā. Tur viņa atkal sāk vaimanāt: ,, Nu man vairs nav neviena. Tikai Karlīne pēc viņa ir man palikusi. Ak, nelaime, ak, posts! Kam man tas viss bija jāpiedzīvo? ” Mātes izmisums ir bezgalīgs. Tas nu ir noticis! Zigurds pats bija izvēlējies bezjēdzīgo narkomāna dzīvi. HIV un narkotikas – tā bija liktenīga kombinācija. Linda Austrai var iedot tikai nomierinōšas zāles un dot pajumti, kamēr viņa spēs pieņemt notikušo. Linda uzzin, ka Zigurds bijis saistīts ar veikala aplaupīšanu un nosities trakā ātrumā mūkot no policijas. Savā medicīnas māsas praksē ir nācies būt daudzu bēdu un lielu traģēdiju tuvumā, kad piederigie ir kā nepieskaitāmi. Arī Austra ir sabrukusi zem pēkšņās bēdu nastas un rīkojas un kustas kā kāds automāts. Viņa nespēj pieņemt notikušo, vaino sevi, ka nav izdarijusi dēla labā to, ko nemaz nespētu: atturēt no narkotiku lietošanas, vadīt viņu ar savu padomu. Linda saprot, ka galvenais ir ļaut visu savu sāpi izgliegt, izrunāt. Nekas vairs nav grozāms…Skarba, tomēr patiesība ir tas, ka Karlīnei tēva zaudējumu materiāli kompensēs turpmāk valsts.
Narkotiku atkarības pārņemtais un jau degradētais tēvs arī Karlīnei vairs nespēt būt par drošu ceļa spieķi dzīvē. Arī pirms bērēm Apsīši uzņemas visas rūpes, jo Austrai nav nekādu radu, kas to varētu uzņemties. Pat māsa Helēna ir personīgās dzīves pārņemta un labi, ja varēšot pie zārka pastāvēt to īso bēru brīdi. Viņa bēres nepavisam nepanesot, un vēl ilgi pēc tam naktīs murgojot. Uz Zigurda pavadīšanu Linda uzaicina Zieduleju jaunos saimniekus, kaimiņus un dažus bijušos aizgājēja draugus, kurus pazīst. Labi, ka tagad ir firmas, kas var veikt visus ar bērēm saistītos smagos darbus. Veronika pati piesakās apstāvētājas un mierinātājas misijai. Mazā Karlīne ar nāvi sastopas pirmo reizi savā mūžā. Viņa jau ir tik liela, ka tēva bēres uztver kā emocionālu, prātā paliekošu notikumu, kas bērna raksturā var ienest jaunas iezīmes. Redzot Austras lielās bēdas un asaras, dzirdot Veronikas mierinošo kapu runu, viņas mazā plauksta cieši apņem otrās vecāsmātes roku un, pēc nofotogrāfēšanās pie Zigurda uzpušķotās kapa kopiņas, viņa visā savā bērna tiešumā kā visstiprākos mierinājuma vārdus izsaka Austrai savas bērna domas:,, Vai tu man būsi man arī tētes vietā? Tev būs ar mani arī jāspēlējas un es vairāk neniķošos…sarunāts?” Austra pēc šiem mazmeitas vārdiem garīgi sapurinās, un tālākā bēdu nasta viņai liekas uz pusi vieglāka. Viņa ir atklājusi, ka nav nemaz tik viena, kā vēl nesen likās. Apkārt ir cilvēki, kas viņu ir atbalstijuši šinī grūtajā brīdī, viņas pašas dzīve nebeidzas,, un vēl ir viena maza roka, ko saņemt, kad liekas pasaules smagums nospiedīs sirdi. Aizdegtās kapu sveces rāmi deg, apkārt valda kapu miers, visi pavadītāji mēmā klusumā katrs domā savu domu, un pēkšņi kāda vāverīte netālu no Zigurda kapa uzspurdz kokā kā piederīga šai vietai uz laiku laikiem, apliecinot, ka kapos nav tikai nāves un iznīcības vieta, bet dzīvā daba visapkārt ir kā sargs, kas mierina skumjās sirdis. Īpašu noskaņojumu vāveresbērns rada Karlīnei, kas tūliņ to nosauc par tēta vāverīti. Ar tādu gaišu noskaņojumu Zigurda pavadītāji atstāj viņu klusajā kapu sētā, kur vairs viņu neplosīs narkotiku posts un vara, kur pie kapa valdīs atmiņas un parasti tikai par to labo, ko katrs cilvēks dzīvē ir paspējis padarīt. Viena dzīve ir ātri aizsteigusies, bez laika beigusies, un Liktenis vairāk Zigurdam nelika ciest ne pasaules sāpes, ne izmisumu par nesasniegto. Te valda mūžīgs miers. Pēc visa pārciestā iestājies tāds kā atslābums arī Austras dvēselē, viņa jūtās kā cilvēks, kas iznācis no milzīga meža, kur maldijie tik ilgi viens un neaizsargāts, baiļu un izmisuma māktas necerot vairs ne uz ko, padodoties malduguņu vilinājumam, neredzot ne meža malu, nedzirdot nevienu aicinošu skaņu. Tagad viņa ir atkal pie cilvēkiem. 24. Divi vientuļnieki. Rudens vakars ir vēss un nemīlīgs. Smidzina sīks lietus. Salienas veikala sargs Šūpolnieks jau laikus pirms tumsas iestāšanās ieradas savā darba vietā, kas nu var lepoties ar jaunu ērtu, nelielu sarga mājiņu. Lattelekom vīri tagad dauzviet uzceļ sabiedrisko vietu un veikalu tuvumā telefona būdiņas, tikpat modernas un ērtas kā pilsētā, no kurām ar telekarti gribētāji var pazvanīt jebkurā diennakts laikā. Arī Salienas pagastā tagad ir tāda, un Šūpolnieks apņēmies uzraudzīt arī šeit uzslieto, viņa darba vietai blakus esošo jaunievedumu. Ar dzīvi sargs ir apmierināts, patiesībā nekad viņš nav juties kā svarīga persona, uz kuru kāds var paļauties, kā tas ir tagad. Larisas uzticēšanos un gādību viņš nepievils! Tagad ir darbs, stabila alga un apziņa, ka arī dēls Kārlis, stalts jauneklis ir viņu jauši nejauši te atradis, atpazinis un nav no viņa novērsies. Beidzot dzīve arī Šūpolniekam ir nokārtojusies, kaut daudzi mūža gadi izsviesti tikpat kā vējā. Darbā viņš iemanijies arī šo to papildus piepelnīt: telekartes, uzņēmumu un privātpersonu katologu ziņas, konsultāciju un izziņu sniegšana, tas ir papildus darbs un visi tagad Salienā zin, ka Šūpolnieks ir kā izziņu birojs, par desmit santīmiem viņa darba vietā var daudz ko uzzināt par telefonu numuriem, adresēm. Tāds laiks, kad neviens neko par velti nedera, kāpēc tas būt jādara veikala sargam? Viņam jau ir arī daži draugi, tikai vairāki no tiem grib vilkt uz to pusi, uz kuru viņš Larisai solijies ne mūžam neskatīties. Alkohols viņam ir jāaizmirst, un kārdinājums rodas bieži. Spēj tik atteikt! Pagaidām viņš turējies kā klints, un pats sevi aizvien pēc katra atteikuma uzlielijis: skaties, dēls, tavs tēvs arī var būt cilvēks, ne lupata! Viņš klusajās naktīs veikalu uzmanot, reizēm runājas domās ar dēlu, stāsta viņam par savu dzīvi, neattaisnojas, ka tēva misiju pametis novārtā. It kā Kārlis visu to dzirdēt, viņš sevi neizceļ ar labiem darbiem. Sarunas ar dēlu Šūpolnieku pat aizrauj. Ja viņš būtu kāds rakstītājs, viņš to visu uzliktu uz papīra, un tad kādreiz atdotu dēlam, lai uzzin, un nekad nepielaiž tādas kļūdas. Iegājis savas dzīves sestajā desmitgadē viņš var tikai pateikties liktenim un Larisai, ka nav vairs jānīkst kā pluskainam sunim. Kādu vakaru, kad ir pilnmēness, un sargs iet savā apgaitā pa veikala apkārtni un nesteidzīgi ritina savu domu kamolu, cigareti kūpinādams, viņš pamana kādu sievieti, arī šurputurpu pa netālo ceļu, kā kādu gaidot, staigājam. Spocīgais pilnmēness gājējai piešķir kādu mistiskas veidolu. Viņa it kā neiet, bet plūst, kā kāda strume vai parādība. Šūpolnieks nav tas cilvēks, kas ticētu spokiem un māņiem, kas pilnmēness naktīs staigātu pa pasauli mieru meklēdami. Bet, kad cilvēks jau vai trešo reizi atkal parādās netālu uz ceļa un nenāk arī pa telefonu zvanīt, sargs nolemj staigātāju uzrunāt. Vai tad nu tā bez vajadzības naktī kāds klīstu apkārt kā apmāts? Labvakaru saņēmusi un liekās savās pārdomās iztraucēta, sieviete monotonā klusā, noguruša cilvēka balsī atsaka: ,, Naktsmiers man sen vairs nav draugs, tāpēc arī paklausot ārsta teiktajam par vakara pastaigām, bieži izeju laukā un staigāju, kamēr piekūstu. Mēnesnīca mani šodien mudina uz garām pastaigām.” ,, Varu uzaicināt savā sarga miteklī parunāties, sasildīties, padzert tēju. Man ap šo stundu ir tējas laiks.Nav labi, ja cilvēks ir viens un izskatās arī bēdīgs, es varu būt arī sarunu biedrs. ” sargs aicina, un par brīnumu, uzrunātā neatsaka: ,,Man tiešām nekas nebūtu pretī ar dzīvu cilvēku pasēdēt siltumā, ja jūs aicinat. Es zinu, ka esat godīgs veikala sargs, kas tepat Salienā dzīvo. Esmu jūs jau redzējusi.” Pēc laiciņa viņi ir iepazinušies, un Austra drīz sildās mīlīgajā būdiņas siltumā, tēju pa malciņam baudīdama. Sākumā viņi daudz neko nerunā. Ko var viens otram tā uzreiz teikt divi sveši naktī katrs savās gaitās satikušies cilvēki? Tad pamazām vārdu pa vārdam sāk ritināties saruna: par Austras bēdām, par vientulību, kas īpaši uzbāzīga tādās pilnmēness naktīs, kā šī…par bēdām, kas negrib no viņas atstāties, par zaudējuma rūgtumu, sirdssāpēm pēc dēla nāves… Arī Šūpolnieks pastāsta par sevi: ne nu gluži autobiogrāfiju, tomēr par to, ka arī ir viens, un dzīvē pielaisto kļūdu dēļ tagad arī vada savas dienas vairāk draudzējoties ar nakti, nekā ar dienu. Pēc laiciņa, kad Austra liekās tik nogurusi, ka viņas acis rādās miega varā, Šūpolnieks iesakās tepat pasnaust un tikai tad iet projām, jo viņš iešot savā apgaitā, netraucēšot, lai vēl pasildoties. Palicis, ērtību labad, zem Austras kājām ķeblīti, viņš klusiņām iziet. Nekas taču pasaulē nav svētāks par sievietes miegu, un Šūpolnieks vairs neatcerās, kad to ir sargājis. Austra viņam liekas tik nomākta, bāla un izmocīta. Nu viņš ir uzzinājis arī viņas dzīvesstāstu, saklausijis viņas balsī cerību zudumu, vientulību, ciešanas un mūžīgas skumjas, ko radijis dēla zaudējums. Šūpolnieks staigā ilgi, jau aust pelēcīga rīta gaisma, kad viņš atgriežas savā sarga būdā. Nav vairs iekšā tik silts kā izejot, un viņš klusām, lai netraucētu gulētāju, uzkurina krāsniņā mazu uguni, pats piesēzdamies krāsniņas priekšā. Tā viņš sēž un raugās gulētājā: lakats no Austras galvas ir atšļucis, melnie mati, sudraba stīgām caurausti, izspūruši, nedaudzās grumbas, ko viņš ievēroja sejā sarunu laikā, liekas tā kā miegā izlīdzinājušās, rokas un vēdera sakrustojusi, viņa vēl labu brīdi guļ, Šūpolnieka vērojošos skatienus nemanot. Sargs iziet ārā vēlreiz, siltumā miegs mācās virsū kā negudrs, bet vēl kāda stunda jāpavada savā sarga postenī, tad varēs iet atgulēt savās cisās dežūrnaktinakti. Ar stundām četrām viņam pietiek. Ārā jau uzaususi rīta gaisma, šur tur logos atspīd pa ugunij. Mostas cieminieki, ierejas suns. Arī Šūpolnieks ir nolēmis sev iegādāt nakts draugu un jau kucēnu noskatijis: mazu spicausainu radijumu, ko drīz varēs no mātes nošķirt. Tas būs viņa sargs un draugs, jo ne jau bieži būs izdevība ar kādu cilvēku – tā kā šonakt izrunāties. Tad suns būs viņa sargātājs un modrās ausis, ja gadīsies piesnausties. Austra ir pamodusies jūtās gauži samulsusi par savu uzdrīkstēšanos palikt te sarga būdā visu nakti. Tomēr viņa izjūt reizē arī tādu mieru, kāds agrāk nav devies rokās: tas viņu ir beidzot atspirdzinājis, un labais cilvēks, sargs, rūpējoties par viņas ērtībām pat ķeblīti zem kājām palicis, kurinājis varbūt viņas dēļ arī krāsniņu un visu laiku, lai viņu netraucētu, klejojis aukstumā. Kad Šūpolnieks viņu solās pavadīt uz mājām, viņa sev pašai par brīnumu neatsaka: negribās vienai atgriezties tur, kur katrs kakts bēdu un atmiņu pilns. Mājās istaba ir auksta un virtuvīte vēl aukstāka, bet vīrietis tūliņ ienes no šķūnīša malku, iekurina gan virtuves plīti, gan istabā krāsni. Viņš laikam pēkšņi ir izjutis kādas gādības jūtas. Pēc nakts sarunas Austra liekas kā sen pazīstama sarunu biedrene. ,,Un ko mēs varēsim paēst broksastīs, pirms es došos projām?” viņš vaicā. Austra sen vairs nerūpējas par pārtikas krājumiem, mājās ir tikai dažas olas un aizkaltis maizes kancis. ,,Brīnišķīgi! “Šūpolnieks ir apmierināts. ,,Tas ir tas, ko mums arī vajag. To es protu gatavot, un tas ir mans mīļākais ēdiens!” Austras viesis kā pieredzējis pavārs sāk rosīties pie plīts, un viņa to arī neliedz. Dīvaina patika, ka kāds tā rīkojas, liek viņai sēdēt un vērot vīrieša rosību. Telpās abās krāsnīs mīlīgi sprēgā uguns. Drīz no pannas noņemtas šķīvjos guļ saceptās olas, gatava arī tēja. Divi vientuļnieki brokasto. Austra beidzot jūtās izrauta no briesmīgajiem vientulības žņaugiem. ,,Ja nekas nav pretī un arī neviens jūs negaida, varat tepat atgulēt naktsmiegu mana dēla gultā,”Austra pēc brokastīm saka. ,,Negribu arī, ka kaimiņi jūs tagad no rīta ierauga aizejot. Nodomās vēl Dies` zina ko…” ,,Man galīgi nav kur steigties, visa diena priekš atpūtas pieder man. Vakarā atkal šance.” Austra skapī sameklē otru segu, Šūpolnieks novelk savus zābakus. Jau iesilis krāsns sāns. Viņa plaksti drīz ir aizkrituši. Pēc brīža, lai netrokšņotu un viesa miegu netraucētu, arī Austra dodas pie miera savā gultā. Miers un klusums ir atnācis mājās ne kā soģis, bet kā draugs.
25. Jādzīvo vien ir. Atslābumu, ko Austra izjuta kādu laiciņu pēc dēla bērēm, ir nomainijis kluss izmisums un skumjas. Nekad, nekad vairs neatskanēs Zigurda teiktais: čau! Kam lai viņa dzīvo? Vai četrās sienās izkliegtās sāpes reiz mitēsies? Kad beigsies bezmiega nakšu mūžīgā staigāšana, nogurumu gaidot, lai uz dažām stundām iekristu murgainā miegā? Pasaule viņai apkārt joprojām tikpat kā neeksistē. Viņa jūtās kā viens uz augšu pastiepts pirksts. Dieva lūgšana, lai arī viņas sirds tiktu apstādināta, palikusi Visaugstākā nesadzirdēta. Pasaules norises viņu neskar, ir tikai bēdu smagums, negribas ne ar vienu runāties, jo kam gan var likties svarīgas svešās bēdas? Tikai dienu nomaina gara, bezgalīgi gara nakts, un Austras pasaulē ir klusuma pilnas skumjas. Viņa pat neatcerās, vai ir ko ēdusi pēc tam, kad viņai brokastis pagatavoja veikala sargs. Cilvēkos viņa nav gājusi. Dažas reizes jaunā Zieduleju saimniece gan ir ienākusi ar ēdiena bļodiņu un centusies arī parunāties, taču runas nav vedušās, jo tukši mierinājuma vārdi, ka viss taču atkal būs labi, ir likušies kā zaimi. Kas vairs var būt labi? Kas? Viņas dzīvē vairs nekas nevar būt labi, viss, kas agrāk licies saistošs, ir zaudējis jēgu…Reizēm viņai liekas, ka tūliņ sajuks prātā. Velkas dienas. Viņa atcerās, ka dažas reizes pār slieksni ir pārkāpis arī veikala sargs Šūpolnieks, taču nekādas runas vairs nav sanākušas. Krāsni iekūris un brītiņu savu smēķi pakūpinājis, viņš aizgājis savās gaitās. Austrai nav nevienas domas, izņemot to skumjāko, kas viņu ir apstājusi laikam taču uz visiem laikiem, nav nekādu interešu, pat ne bada sajūtas, un kaimiņienes ienestā ēdiena blodiņa bieži ir aizmirsusies uz galda neskarta. Pēc šādām bezdomu dienām beidzot pie Austras atnāk atmiņas: par dzīvi, vīru Gustavu, dēliem. Kā jaunības rītā viņa sāka nest šo savu krustu kopā ar dzērāju vīru, tikai reizēm pakurnēdama, papukstēdama un vīram padraudēdama, ka labi tas nebeigsies, tā arī pierada, ka ilglaicīga laime nav priekš viņas, ka daudzām sievām ir vēl sliktāk. Viņa tāpat kā daudzas citas cieta savu dzērāju, reizēm žēlodama iecēla streipulīgās kājas gultā, mazgāja piecūkodamās drēbes, pacieta draugupudeles brāļu kompānijas, nesakarīgosm un nepelnītos uzbļāvienus, cerot, ka vienreiz taču vīrs nāks pie prāta un uzsāks normālu dzīvi. Viņš bija labs traktorists, pelnija ne slikti, taču laikam ritot pieņēmās spēkā nelabojamā alkohola slāpe. Daudzas haltūras beidzās ar to pašu negausīgo dzeršanu, no kuras bija radušās visas viņu dzīves likstas. Vispirms jau pirmā dēla Kalvja dzīvi sagandēja neviens cits kā Gustavs: pārdzēries un pārskaities par bērna biežo raudāšanu naktīs, viņs vienreiz trieca bērnu tik stipri pret klona grīdu, ka neviens ārsts vairs nespēja Kalvim palīdzēt, viņš kļuva invalīds uz mūžu. Vai Austra drīkstēja kādam sūdzēties? Teikt mediķiem patiesību? Tad dusmās viņš izrēķinātos arī ar Austru kā aizvien draudēja, alkohola neprātu sasniedzis. Bet kā vajadzēja laikus pamest tādu dzērāju, aiziet, kur acis rāda, atpakaļ nesktoties! Toreiz likās, ka ir svarīgi, ko runās cilvēki. Vīra – dzērāja kauns bija jāizcieš sievai. Viņa neatņemdamās strādāja piemājas saimniecībā un savā pārraudzes darbā kolhozā. Kalvītis vairāk bija pa slimnīcām un sanatorijām, un tikai pamazām nāca atskarsme, ka neko vairs nevar griezt par labu. Pēc garām un grūtām izlemšanās dienām bērnu aizveda uz Kalkūnu psihoneiroloģisko bērnu namu. Austra viņu cītīgi apmeklēja. Kalvis māti vienmēr atpazina, izrādija šādās tikšanās reizēs muļķīša prieku un pozitīvas emocijas. Kalvim tādā iestādē bija labāk nekā mājās, tas bija skaidrs uzreiz. Tur tādu sāpju bērnu bija daudz, citi vēl slimāki un nelaimīgāki. Gustavs pēc visa notikušā pēkšnņi pārtrauca dzert uz ilgāku laiku, laikam taču sirdsapziņas tārps viņu grauza par dēlam nodarīto. Viņš pat divas reizes apmeklēja Kalvi bērnu namā, pēc tām vairākas dienas vaidēdams staigāja un turpmāk vissmagākos mājas darbus darija, vainu tādejādi izpirkt gribēdams. Viņš kaunējās par savu dzīvi, alkohola varu un nosolijās vairs nekad ne mutē… Tad arī Austra ielaidās sarunās par otrā bērna radīšanu. Vajadzēja atgūt sirdsmieru un izlūgties Dieva piedošanu, nākošo bērnu ar rūpēm un gādību audzinot. Kad piedzima Zigurds, prieks un nebeidzamā mātes mīlestība aumaļām plūda pār viņa bērnību. Arī Gustavs kādu laiku bija kā cilvēks, kamēr atkal neatsākās pēc dažiem mierā nodzīvotiem gadiem ar jaunu sparu alkoholiķa dzīves mokas. Zigurdu viņš nekad ne bāra, ne aiztika, lutināja pa savam prātam arī tad, kad jau atkal dzēra. Vēlāk, kad Zigurds pieauga, baidijās un kaunējās no viņa par savu rakstura vājumu. Par Kalvi kā savu brāli, Zigis nekad negribēja neko dzirdēt. Reiz viņu apmeklējis pansionātā jau pusaudža gados, nekad vairāk ar viņu nesatikās, un nekādas saites, kas abus vienotu, neizjuta…Te Austras atmiņu pavediens pārtrūkst. Atkal ārā ir krēsla, un kāds grabinās pie viņas durvīm. Tas ir kaimiņu saimnieces Aijas vīrs, kas ienesis malku, aicina uz vakariņām savā mājas daļā. Viņi jau esot nopietni nobažijušies, ka Austra dzenot sevi postā. Tā nevarot! Bēdas esot bēdas, bet dzīve arī neapstājoties … ,,Nē! Paldies! Vēl šodien es nevaru neko lielu ieēst, negribās vēl nekur kustēt, kādu citu dienu…” Austra jau mundrāka atsaka savam kaimiņam – labvēlim. Viņi visi ir bijuši šinī Austrai tik grūtajā laikā tik pretimnākoši un izpalīdzīgi. Zelta kaimiņi! Taisnība, ka bēdās var iepazīt apkārtējos labāk nekā priekos. ,,Tad Aija jums vakariņas ienesīs. Mūsu saimei griķu biezputra ar pienu. Bērniem tā ļoti garšo. Veselīga arī, “un kaimiņš, iekūris atkal abas krāsnis, aiziet. Vēlāk pārvarējusi savādo slinkumu, kas neatstājas arī šodien, Austra tomēr uz Aijas ienestajām vakariņām pieceļas. Reibst galva un liekas, ka beidzot ir apetīte. Atnesto maltīti viņa izēd līdz pēdējam kumosam. Vēsais piens liekas kā sen neizjusts gardums. Pēc vakariņām viņa beidzot pamana nekārtību virtuvē un istabā. Arī pašai miesa prasās pēc ūdens valguma un tīrības, un Austra sāk rosīties. Bēdu laiks ir jāpārdzīvo ar saprātu. Atmiņas arī nekur nepaliks, tās var pārcilāt pa gabaliņiem vien un meklēt arī tās labās, bez kurām arī viņas dzīve nav bijusi. Atmiņas ir kā pazīstama grāmata, kuru var lasīt un visu saprast, uzšķirot jebkurā vietā. Sakopusies viņa pēkšņi atceras veikala sargu. Viņš aizejot bija solijies Austru atkal gaidīt: ,,Strādāju katru nakti, gaidīšu jebkurā laikā.”viņš bija teicis. Kā būtu, ja viņa atkal pastaigādamās iegrieztos sarga būdiņā un parunājoties kliedētu arī viņa vientulību? Kad atgrieztos, istaba būtu iesilusi. Ārā laiks ir skaidrs, nav arī īpaši tumšs. Sargs ir savā darbā vietā, un viešņu pamanijis, panāk pretī: ,,Es gaidu savu sarunu biedreni jau vairākus vakarus. Ja šodien neatnāktu, rītā ietu ciemos pats apraudzīt.” Viņi atkal pašaurajā sarga miteklī iebauda tēju un Šūpolnieka gatavotās sviestmaizes. Ir atnests otrs krēsls, tagad viņiem abiem ir sēdvietas. Austra šodien grib kaut ko uzzināt arī par sarga dzīvi, ko tik daudz ar savām klapatām svešam cilvēkam uzbāzties. Kāpēc arī viņš ir viens? ,,Mana dzīve ir bijusi raiba kā dzeņa vēdera gals. Jaunībā biju vieglās dzīves baudītājs un nonācu, kā jau biju pelnijis – kā tanī pasakā – pie saplēstās siles. Tā arī kā bomzis nodzīvotu atlikušos gadus, ja nesatiktu savu jaunības dienu brūti, ja tā var teikt arī par kopīgā dēla māti, kas mani jau ne pirmo reizi ir izpestijusi no ķibelēm… Varēja padzīt uz visām četrām debesu pusēm, taču pažēloja, un deva vēl šo iespēju. Kāpēc viņa mani pažēloja, tā arī nesapratu. Saka, ka veca mīlestība nerūsē. Varbūt tā arī ir patiesība. Šī ir mana pēdējā iespēja, un es sava dēla dēļ, kas būs liels, mācīts vīrs, arī cenšos.” Brīdi paklusējis, sargs iziet pārraudzīt savus objektus, kādi cilvēki esot iegājuši telefona būdiņā, ka pagāni neapraujot vadus…Jau labu laiku vakaros kāds pārītis tur vai nu tikai bučojoties, vai izmantojot patvērumu arī kādām citām jaunības nodarbēm… Atgriezies Šūpolnieks tikai nosmejas, ka tā nu tas esot, kad citur jaunajiem vietas neesot…:,, Ak, jaunība, ak jaunība! Kad mīlestība uznāk, tad prāts darbojas citādāk nekā vajadzētu…Man arī ir vairākas sievietes patikuša un bijušas. Kāpēc ne ar vienu nekas paliekošs nav sanācis? Laikam neesmu licies priekš dzīves pietiekami labs cilvēks? Viņš maina sarunu tēmu, jo Austra klusē, dzerot jau vai trešo tējas krūzi. ,,Jūs šodien esat jau atspirgusi, kā es skatos. Mēs abi bijām vientuļnieki, tagad esam jau šo to viens par otru uzzinājuši, vientulība nav laba draudzene! Kāda ir bijusi jūsu dzīve? Varu tikai nojaust, ka salduma tur arī bijis maz.” ,, Mans vīrs arī nodzērās un nu jau daudzus gadus kapos, tagad abi blakus ar dēliņu. Kas to varēja paredzēt? Domāju, mans pirmais dēls Kalvītis, sāpju bērns, ilgi slimības dēļ nesadzīvos, bet iznāca savādāk. Tas laikam ir tas Dieva sods, ko daudzina par grēkiem uzliktu, ko esmu saņēmusi..” Un Austra izstāsta savam nakts sarunu biedram par dzīvo dēlu, kurš joprojām ir pansionātā, par savu vēlēšanos viņu tagad apmeklēt un varbūt ņemt mājās. ,, Kamēr Zigis bija dzīvs, neļāva nekādos atvaļinājumos uz mājām viņu ņemt, kaunējās par invalīdu un viņa slimību. Mani gan Kalvītis vienmēr pazina un kā kaķēns glaudās klāt. ” Austra atkal risina savu atmiņu kamolu un beidzot ieprasās par sarunu biedra dēlu, ko esot reiz pieminējis. ,,Mans dēls šinī pusē dzīvo, mācās Turības augstskolā, māte skolo. Viņai arī otrs bērns no cita vīrieša. Es izrādijos viņai nederīgs, un pareizi arī bija. Tagad viņa ir liela biznesmene, vairāku veikalu īpašniece. Kā es uzdrīkstējos kā pluskains suns atvilkties, darbu un iztikas līdzekļus prasīt? Pēkšņi sagribējās arī dēlu redzēt, kāds viņš izaudzis. Viņa par mani apžēlojās, iedeva sarga amatu. Toreiz veikalā iebruka kādi huligāni un visu pademolēja, tas man izrādijās izdevīgi. Darbs rokā. Vienā naktī dēls, savu draudzeni vizinādams vai aiz cita iemesla, piebrauca pie veikala. Tā kā jau kādus gadus atpakaļ arī naudu kā reketieris no biznesmenes izspiezdams, biju ar dēlu saticies un izrunājies, viņš mani atpazina. Satikāmies. Tēva apkampienos nemetās, tomēr parunājāmies par viņa dzīvi.” ,, Kāds tad dēlam vārds? “Austra grib zināt. ,,Kārlis! Tāds pats kā man. Pateikšu jums arī savu noslēpumu. Varbūt nevajag, tomēr jūs man par sevi visu, tad es arī: viņa māte ir Larisa Pavlovska, vai esat dzirdējusi? Silaines veikalu un dažu uzņēmumu īpašniece.” Austra ir teiktā gauži apstulbināta. Kārli viņa zin. Tas Lindai kantējas klāt. Zigis bija uz viņu greizsirdīgs. Sāņcensis. Tagad Kārlis bieži gar Lindu grozās. Karlīne viņu iemīļojusi kā pieburta. Tomēr Austra gaida savu aizdomu apstiprinājumu no Šūpolnieka. ,,Un kas tad tā meitene, tā jūsu dēla draudzene, par kuru sacijāt? “Austra vaicā. ,,Linda esot vārdā. Vairāk gan es neko neuzzināju.Tā jau Kārlīša darīšana. Kaut tikai būtu laimīgs!” ,,Zigurda sieva!” Austra pie sevis nočukst, taču sargam neko nesaka. Kas gan viņai vairs daļas gar Lindas dzīvi. ,,Esmu aizsēdējusies! Iešu uz mājām. Esam atkal tik daudz runājušies, galva iet riņķī. Paldies par tēju un sviestmaizēm! Bija ļoti garšīgas.” Austra no krēsla celdamās saka: ,, Ar labu nakti!” Rītā viņai beidzas skolas direktora piešķirtais bēru atvaļinājums. Jāsāk atkal apkopējas solis skolā. Tur bērnu kņada. Būs labi! Viena viņa būs tikai sestdienās un svētdienās. Jādzīvo vien ir, kamēr dzīvība kaulos turas! Mājās pārnākusi viņa skaidri zin, ka rītā jāaizbrauc pie dēla, pie Kalvja un jādomā, vai nevarēs viņu ņemt uz mājām. Viņam ir invalīda pensija, gan viņi iztiks. Arī pārdotā Zieduleju nauda bankā nebaltai dienai. Ilgi Austra nav šķirstijusi fotogrāfiju albumu. Nu viņa atkal grib redzēt savas un dēlu dzīves ainas. Kalvis mazs ir tikai uz pāris fotogrāfijām, kad vēl bija vesels un vienā, kur fotografēts kādā pansionāta pasākumā. Arī tur sakopts, izskatās pat glīts puisis, tikai acu skatiens tāds izplūdis…Kāpēc viņa tā paklausija Zigim un reti Kalvi apmeklēja, tikai kā paslepšus, lai viņš neuzzin? Viņš kaunējās no tāda brāļa invalīda. Pat Lindas uzvārdu pēc kāzām sev izprasija, kaunējās, tātad par savu dzimtu. Te nu bija! Zigurds ir kapos. Nekāda laimīgā dzīve arī viņam nesanāca. Narkotikas. Izjukusi dzīve. Varbūt Linda pareizi darija, ka no viņu izšķīrās? Paredzēja laikam, ka viņš nebūs viņas laimīgā loze. Arī Austrai vajadzēja no sava Gustava aiziet, līdzko redzēja, ka ar dzērāju nebūs nekādas dzīves laimes. Līdz pat rītam viņa šķirsta albumus, lasa Zigurda rakstītās vēstules no Vācijas laikiem, analizē viņa teikto un patiesību, kā pa savam mātesprātam liekas. Vienmēr viņš ir bijis par visu noteicējs, un Austra neatrod nevienu vietu vēstulēs, kur viņš justos par kaut ko vainīgs. Tikai: es un es… Lutinātie bērni ir nelaimīgi bērni.
26. Beigu beigās… Mūžīgs ir laika ritējums un sezonu maiņa dabā. Un, pat ja nebūtu kalendāra, kurā pavērties, Linda nekļūdīgi, veroties Dālderlalna ainavā, pateiktu:,,Klāt atkal viena vasara! Tai jābūt mierīgai un laimīgai vasarai. Viņa beidzot ir izlēmusies: ,,Karlīnei neviens vīrietis tēva vietā nevar būt tik labs kā Kārlis. Viņa jau ir devusi savu jāvardu, un slēdzot zināmā mērā šīs aprēķina laulības, pārdomājusi visu un lēmumu vairs negrozīs. Kārlis beidz arī Turības augstskolas pirmo pakāpi, dabūs labi atmaksātu darbu, turpinās mācīties un nodrošinās viņas abas. Meitai būs līdz pat astoņpadsmit gadiem tēva zaudējuma pabalsts. Linda pati vēlās atkal strādāt par medicīnas māsu. Viņai jau līdz kaklam pārdevējas cerētie labumi. Medicīnatas tomēr ir viņas dzīves aicinājums. Ilgas dzemdību laikā viņa to saprata ar katru sava ķermeņa šūnu – viņa grib un spēj palīdzet cilvēkiem. Pēc kāzām viņi visi trīs pārcelsies uz galvaspilsētu, sāks jaunu dzīvi. Kārlis viņu un Karlīni sakās tā mīlam, kā neviens to nespēšot, un kas ir teicis, ka aprēķina laulības ir vienmēr nosodāmas un nelaimīgas? Varbūt tas, ko viņa jūt pret Kārli, arī ar laiku pāraugs par to pašu mīlestību. Karstā mīlestība gan bieži daudziem pāriem ir izkūpējusi jau pirmajā kopdzīves gadā kā dūmi gaisā. Viņa ir māte Karlīnei, un jārēķinās arī ar viņas, kaut vēl bērna domām. Jākļūst par cilvēku, kas nelidinās pa mākoņiem, bet domā ar galvu! Šobrīd viņa jūtas kā bērzs Haralda gleznā, kas saucas Urdaviņas priekšpavasaris. Šo gleznu viņiem uz kopdzīves sākumu dāvina Aploku ģimene, un tā būs skaista piemiņa par Dārderkalnā piedzīvoto. Jauni laiki ir atnākuši uz šo dabas skaistuma apdvesto vietu, bet viņai jāveido sava jaunā dzīve, un jātic, ka viss izdosies. Jau noziedājušas rūgteni dvakojošās ievas, un pa gabalu tagad vairs nevar atšķirt nesenās ziedu kupenās tērptās skaistules no citiem zaļo krūmu stāviem. Majestātisko kastaņu svečturos sāk veidoties kastaņbērnu adatainie šūpulīši, bet nobirušo ābeļziedu baltrožainās ziedlapas vairs pauž tikai atmiņas par neatkārtojamo ziedu smaržas burvību. Pavasara ziedu tērpi ir novilkti līdz nākošajam ziedu laikam, kas nāks ar jaunu pavasara trakumu, grib to vai negrib cilvēka prāts. Svarīgi, vai ir dabas pārmaiņas uztveroša jūtīga dvēsele, kas apkārtnes skaistumā veroties, pozitīvi emocionāli uzlādējas, un Dālderkalna apkārtnē mītošajiem ļaudīm šīs dabas izjūtas ir gluži vai iedzimtas. Daba ir cieši savijusies ar cilvēka izjūtām. Mierīgu bezvēja laiku nomaina aukas un viesuļi, sauli aizsedz negaisa mākoņi, viss mainās un iepaido cilvēkus. Gan dabā, gan cilvēka dzīvē ir tā, ka pēc lietus atspīd saule, bet pēc asarām cilvēku sejās agrāk vai vēlāk atplaukst smaids. Uz dabas fona ritējušas prieku, dvēseles miera, kaislību un arī sūrmes pilnas dienas. Bet tāpat kā migla, celdamās no Urdaviņas līčiem un pļavām, saplūdina dabas kontūras pelēki baltā miglas plīvurā, arī atmiņā pabālē. Notikumi, kas risinājušies Dālderkalna tuvumā agrajā pavasarī, kļūvuši par laika atskaites punktu. Ļaudis vēl labu laika sprīdi runās:,, Atceries! Tas bija toreiz, kad laupija Silaines veikalu un bandīti patvērās Aploku tūristu mājās, tas bija tad, kad nositās Zigurds…” Pēc vairākiem mēnešiem, kas aizritējuši kopš šis notikums satricināja Silaini un tās apkārtni, nav gan vēl laikrakstos publicēts notikušā procesa atspoguļojums, visi materiāli krājās tiesu mājā biezās dokumentu lietās, tikai daži žurnālisti apsteidzot notikumus, izzinājuši ticamas versijas un uzzinājuši atsevišķu izmeklētāju izteikumus. Lieta atrodas izmeklēšanā un apcietinātie vēl saucas tikai par aizdomās turamajiem, ne noziedzniekiem, viņi aiz restēm gaida spriedumu. Dažreiz šādi izmeklēšanas procesi ievelkas gadu garumā, jo noziegumu virknēs nav tikai dažas epizodes, bet vesels samudžināts kamols, pie kura atritināšanas un patiesības noskaidrošanas strādā veselas izmeklētāju grupas. Silainē valda relatīvs miers, bet kurš gan var apgalvot, vai apkārtnē neveidojas jaunas narkomānu, laupītāju un slepkavnieku grupas, kas mazpilsētiņu izvēlējušās par savu pagaidu uzturēšanās un izrīkošanās vietu? Ļaunuma sēkla taču ir kā grūti apkarojamais latvānis, kas arī apsēdis Latvijas āres, un nezāles arvien ir dzīvelīgākas par kultūraugu… Visvairāk par agrajā pavasarī notikušo Larisas veikala laupīšanu no vietējiem ļaudīm zin Haralda ģmene, Apsīši un Larisa. Te Aploku viesu mājas pirtiņā kādu laiku pēc šī notikuma, Haralds, turot doto vārdu par policijas vīru atpūtas organizēšanu, uzrīkoja kopā ar Larisu varas pārstāvjiem svētkus. Viņi to galu galā bija pelnijuši. Tad arī tika daudz kas pārrunāts, tā sakot, neoficiālā līmenī. No šīs tikšanās reizes Haralds ieguvis jaunus draugus policijas aprindās. Policijas priekšnieks Ozoliņš tiešām kā pirts viesis izrādijās humora un labestības pilns vīrs un, ,, par parādīto drošsirdību, aizstāvot visu notikumā iesaistīto godīgo cilvēku dzīvības,” kā to formulēja pats mākslinieks, saņēma Haralda mīļāko gleznu par piemiņu: kluso dabu ar mežacūkas ādu, kuru iekāroja noziedznieku ,,virsaitis” tā sauktais Līkums, kas patiesībā nav tas cilvēks, par kuru uzdevies. Viņam ir pavisam cits vārds un uzvārds, bet noziedzīgajās aprindās viņa iesauka ir Ādainis. Par viņu esot īpašs stāsts. Tas esot izrādijies jau vairākus gadus meklētais sieviešu graizītājs, arī Larisas sakropļotājs un šoreiz arī Silaines epizodes vadītājs un valsts mēroga narkotiku dīlera labā roka, kas plašā apkaimē organizē narkobiznesu un reizēm arī laupīšanas. Vēlāk arī Dzidra un Larisa noziedznieka atpazīšanā norādijusi, ka tas ir Dzidrasprāt Vitauts Līkums, cilvēks, kas visādi centies iegūt Dzidras labvēlību. Kādi būtu viņa tālākie gājieni, var tikai minēt. Nenoliedzami, Larisa nebija ne pirmā un arī ne pēdējā, par ko tīksminājās maniaks. Esot pieņēmums, ka sieviešu slepkavošanas tieksmi viņš uzkurinot ar narkotiku lietošanu, bet tas esot tikai pieņēmums. Arī pastāvīga dzīvesvieta viņam esot tālu no agrāk tik mierīgās Silaines. Te viņš paslēpies tikai uz īsu laiku, jo viņu meklējot jau krietnu laiku citā novadā. Viss patiesībā Silaines veikalā noritējis tā, kā to stāstija policijas priekšnieks Ozoliņš: Opelis ar Haraldam jau zināmo valsts numuru DE 84-86 novietots veikala nenožogotā pagalma daļā vai nu jau iepriekšējā naktī vai agri no rīta, tiešo laiku, kad tas atbraucis, novērotājs – policists īsti nav piefiksējis, jo turpat stāvējušas un pie mājas bijušas vēl dažas mašīnas, kas ne vienreiz vien aizbraukušas un atkal atgriezušās… Opelis tā arī nostāvējis līdz rītam kādus piecdesmit metrus no veikala noliktavas durvīm. Mašīnas šoferis bijis pagarā ādas mētelī ģērbies vīrietis, kas mašīnas durvis atstājis nepieslēgtas un kā iegājis trīsstāvu mājas parādes durvīs, pie kurām piebraucis, tā arī nav parādijies līdz pat veikala laupīšanas noteiktajai minūtei. Sardzē noliktais policijas cilvēks, visu nakti vai acis izskatīdams, nekādu kustību ap mašīnu nav redzējis. Acīmredzot, daudzdzīvokļu mājā kādā no dzīvokļiem opelī piebraukušais bijis gaidīts naktsviesis. Tagad esot zināms, gan konspiratīvā dzīvokļa, saimnieks, gan viņa loma šinī un citos ar šo lietu uzpeldējušos notikumos. Tā kā Larisa, visu no Lindas iepriekš uzzināto informāciju, nodevusi policijas priekšniekam, policijas uzmanība tikusi koncentrēta uz noliktavas durvīm no veikala sētas puses. Licies, ka laupītāji iebruks caur šīm durvīm, taču viņi – trīs nevienam acīs nekrītoši vīrieši, iegājuši pa veikala galvenajām durvīm, kad veikals atvērts pēc pusdienlaika un līdz tam brīdim, kamēr atskanējis uzbrukuma sākuma signāls, nevienam nelikušies aizdomīgi. Loga izsišana no ārpuses bijusi ieplānota kā uzbrukuma sākuma signāls, un viens veikala apsargs negaidīti meties uzpirktajam loga sitējam, kā tagad zināms, pakaļ. Veikala apsargi par uzbrukumu neesot bijuši brīdināti. Tā nolēmis pats policijas priekšnieks. Viens no apsargiem, kā paredzēts pēc noteikumiem, raidijis brīdinājuma šāvienu griestos. Laupītāji, kas līdz šim izlikušies par parastiem pircējiem, signāla brīdī visi trīs, uzraujot galvā konspirācijai melnas mices un draudot ar šaujamierociem, kas tiešām bijuši kaujas gatavībā, minūtes vai pat īsākā laikā paņēmuši, izkliedzot pircējiem un pārdevējiem draudus, no visām trijām kasēm naudu, ko dabūjuši bez problēmām, neviena pārdevēja nav pat iepīkstējusies. Pircēji, protams, bijuši panikā. Divi noziedznieki projām devušies caur noliktavu, bet viens pa parādes durvīm. Viss noticis zibenīgi. Tas, kas izgājis pa galvenajām durvīm, ielēcis tanī pat, ar sekundes precizitāti pie durvīm piebraukušajā zilajā busā, ko kā tagad zināms, vadijis Zigurds. Buss palaidis sev pa priekšu zināmo opeli, kurā pie pašām noliktavas durvīm piebraucot, savus kompanjonus uzņēmis tas pats vakar redzētais opelī atbraukušais tips. Par to, ka pie veikala nekādas šujamieroču lietošanas policija no savas puses bez īpašas vajadzības nepieļaus, bijis izplānots iepriekš, paļaujoties, ka aiz pilsētiņas robežas, kur nenoliedzami bēdzēji un dzinēji nonāks, varēs rīkoties pēc vajadzības. Vislielāko kļūdu policija pielaidusi brīdī, kad Ozoliņam pēkšņi pienācis zvans no Šanhajas nomales benzīntanka apsardzes, ka trauksmes signalizācija atskanējusi veikalā, kas šodien slēgts, jo izejamā diena pārdevējai. Benzīntanka un arī veikala sargi devušies uz Dzidras veikalu, bet brīdis, kamēr Ozoliņš to savā mobīlajā padzirdējis, bijis pietiekoši garš, lai noziedznieki iegūtu sekundi laika un bēgtu, ko mašīnu motori jaudā uz priekšu. Tā kā veikala tiešā tuvumā nav bijušas policijas mašīnas, jo kurš tad no uzbrucējiem būtu tāds muļķis, ka arī nevērotu notiekušo, pakaļdzīšanās izvērtusies dramatiska un iespaidīga. Zilais buss bijis paredzēts kā zaķis kuru dzen suņi, kam jāaizkavē policijas mašīna, kamēr bossbandas vadonis ar savu opeli tiek pēc iespējas tālāk. Busiņa šoferis Zigis bijis tik neloģiski pārgalvīgs un agresīvs, ka policisti, kas sekojuši, tikai pēc laika aptvēruši viņa īsto uzdevumu. Mašīna braukusi no vienas šaurā ceļa malas uz otru, kā piedzēries vīrs, kam ceļš par šauru, lai neļautu policistiem viņu tik vienkārši apdzīt. Kad buss pēc traka menevra iedrāzies kokā, licies, ka tīšuprāt, policija konstatējusi, ka šoferis ir uz vietas beigts, bet otrs no laupītājiem bezsamaņā un smagi cietis. Iznākusi neparedzēta aizkavāšanās, nākošā policijas mašīna, kas sekojus aiz viņiem, opeli tā arī nav atradusi. Tas pazudis kā zemē ielīdis. Tagad zināms, ka tas jau bijis Aploku pagalmā un tālākais norisinājies pēc iepriekšēja scenārija. Dālderkalnā tagad atkal rit ierastais darbs ar tūristiem. Pieprasijums nosaka piedāvājumu, un arī notikušā laupītāju slēpšanās šinī vietā ir papldus intriga aso izjūtu cienošiem tūristiem. Ilga ar Juri nolēmuši paplašināt tūrisma uzņēmumu savā Urdaviņas pusē. Alita aug un attīstās kā veselam bērnam pienākās, tikai Ilga vairs neraksta dzejoļus, tas laiks – vismaz uz kādu laiku ir pagājis. Viss tagad te ir citādāks, jauni laiki, tūrisma bums gāžas pār Latviju, un neviens vēl nevar pateikt, kas sekos aiz šī buma un vai Dālderkalna saimnieki tad būs spējīgi pielāgoties nākošajai modei un jaunajām prasībām. Varbūt pēc daudziem gadu desmitiem un varbūt pat simtiem tā pati vecā leģenda atkal tiks atrasta un vēstīs nākošajām dālderkalna paaudzēm, ka kalnā ir aprakts pods ar zelta naudu, un kas to atradīs, tas dzīvos laimīgi.
2003. gadā. Janvārismaijs
