61. Viss notikšot zibenīgi un ar iespējami mazu troksni. Kad vīrs jau bija projām, Linda atskārta – tas nozīmē, ka laupītāji jau ir klāt un noteikti uzmana katru viņas soli, pat kustību.
61.
Viss notikšot zibenīgi un ar iespējami mazu troksni. Kad vīrs jau bija projām, Linda atskārta – tas nozīmē, ka laupītāji jau ir klāt un noteikti uzmana katru viņas soli, pat kustību. Tiesa, arī policijai tad jābūt gatavai. Ka uzbrukums būs noliktavas telpām, tas viņiem bija zināms, bet kad – tas bija jāpaziņo nekavējoties. Trīcošām rokām Linda uzrakstīja Larisai vēstulīti un nodeva to kopā ar preču pavadzīmēm. Atlika četras stundas līdz uzbrukumam, četras garas stundas, kad jāizliekas, ka viss ir kārtībā – rit parasta darba diena, kaut pati Linda jutās kā uz adatām.
Sastapušās tikai ar acu skatienu Linda un Larisa saprata, ka ir gatavas. Pēc laiciņa priekšniece kaut kur aizbrauca, bet drīz bija atpakaļ, kārtoja noliktavā preces – kā to bieži darīja. Jo tuvāk nāca pusdienlaiks, jo lielāku tukšumu Linda juta vēderā: satraukums pieauga ar katru minūti. Viņa, liekas, nepamanīja nevienu pircēju kā konkrētu cilvēku. Pusdienlaikā kā parasti sīca tējkanna, pārdevējas pļāpāja, ēda sviestmaizes un bulciņas, Lindas veikala draudzene Inita bija atnesusi no mājas viesībām salātus. Ja meitenes zinātu, kas te tūliņ notiks! Linda it kā no malas vēroja notiekošo. Pati viņa laikam tiešām izskatījās zaļa no uztraukuma. Uz Initas aicinājumu piebiedroties pusdienotājiem, tikko spēja pateikt, ka sāpot vēders, un viņa nepavisam nemeloja. Aizgājusi uz tualetes telpām, viņa pakavējās tur, durvīm piespiedusies, ilgi un cītīgi mazgāja rokas kā pirms ķirurģiskas operācijas un domāja, kā viss notiks un kā saņemties izšķirošajam brīdim. Sardzes puiši parasti pusdienlaikā uzturējās veikala otrā galā un ēda atsevišķi. Tā bija paredzēts noteikumos. Vai viņi zināja par gaidāmo vai ne, to uzzinās vēlāk. Droši vien Larisa visu bija nokārtojusi un tāpat kā Linda gaidīja – satraukta un gatava uzbrukumam. Pirms pašām pusdienlaika beigām viņa ienāca pie darbiniekiem, kā to darīja bieži, tikai šoreiz, vismaz Lindai tā likās, viņa teica zīmīgus vārdus: “Nu tad uz priekšu, mana draudze!” Tas bija kā kaujas sauciens, ko saprata tikai Linda. Kas gan notiktu, ja meitenes zinātu, ka tūliņ, pēc piecām minūtēm sekos stress: baiļu pilni kliedzieni, pircēju panika, varbūt pat šāvieni? Labi vien bija, ka tikai šaurs loks zināja notikumu tālāko virzību.
Kad visi jau bija savās vietās, viņas ar Larisu noliktavā palika divatā. Arī viņa izskatījās bāla. Uzlikusi roku uz Lindas pleca, viņa nočukstēja: “Es arī drebu kā apšu lapa, taču saņemsimies, viss būs kārtībā! Esi gatava ielaist zvēru būri, pati veikli uz savu vietu! Lai viņi naudu ņem! Cerēsim to atgūt. Taču tas nav svarīgi, kaut tikai nebūtu upuru! Man laikam jābūt sākumā pie sevis.” Un viņa aizgāja savā kabinetā, Lindai pat likās – ar smaidu sejā.
Trīcošām rokām atslēgusi noliktavas lielās durvis un tās nevērusi vaļā, Linda gandrīz streipuļodama aizvilkās uz savu darba vietu rūpniecības preču sektorā. Tur grozījās viens pircējs, nopirka veļas mazgājamo pulveri “Omo”, pētīja cenas, kaut ko Lindai prasīja, taču Linda laikam gan neko sakarīgu neatbildēja, jo pircējs aizgāja uz blakusnodaļu pie tēju stenda. Linda kuru katru mirkli gaidīja nenovēršamo. Kā parasti pēc pusdienlaika pircēju bija maz.
Īpaši spilgti Linda atcerējās, kā nošķindēja stikli veikala viņā galā, laikam kāds noziedznieku uzpirktais izsita sānu logu, lai pievērstu sardzes uzmanību. Viens no sargiem pat metās ārā loga sitējam pakaļ. Tūliņ veikalā iebruka trīs vīri, protams, maskās, draudot meitenēm pie kasēm, kā tādos gadījumos saka – ar pistolei līdzīgu priekšmetu, izkliedzot necenzētus un pavēlošus vārdus. Dažu sekunžu laikā sagrābuši laupījumu, panikai un kliedzieniem veikalā pieaugot, maskotie vīri metās projām. Apsardzes zēni gan izšāva gaisā, taču viņi bija jau prom… tikai tad Linda atskārta, ka viņai neviens nav ne tuvojies, ne arī uzbrucis kasei. Saimniecības preču stendu stūris ir nomaļus. Laikam tā bija noziedznieku galvās izplānots, Linda nebija netīšām aizmirsta. Ka policija aizdrāzusies pa pilsētiņas ielām noziedzniekiem pakaļ, Linda uzzināja vēlāk, jau pēc laiciņa, kad darbinieki atguvās pēc vispārējā apjukuma. Linda uz brīdi bija kā atslēgusies. Pat šāvienus veikala pagalmā viņa nebija dzirdējusi.
