65. Kaut gan neviens tieši neteica -atgriezies, te ir tava īstā vieta, tu esi dzimusi, lai veiktu tieši šo darbu, nevis dirnētu pārdevējas amatā, pasniedzot pār veikala leti preces un uzvelkot auksto pieklājības masku….
65.
Kaut gan neviens tieši neteica -atgriezies, te ir tava īstā vieta, tu esi dzimusi, lai veiktu tieši šo darbu, nevis dirnētu pārdevējas amatā, pasniedzot pār veikala leti preces un uzvelkot auksto pieklājības masku, Linda baudīja sen aizmirsto azartu, gan palīdzot medicīnas manipulācijās, gan jūtoties piederīga mediķu saimei.
“Tev nu gan ir zelta rokas!” tādu uzslavu viņa saņēma no dakteres Cīrules, un tas bija labākais, ko viņa pēdējā laikā bija dzirdējusi. Ja šodien kāds būtu viņu aicinājis atpakaļ darbā, viņa laikam gan piekristu bez lielas šaubīšanās. Tomēr neviens šādu priekšlikumu neizteica, un Linda samierinājās, ka viņa turpmāk būs tikai pārdevēja, kā pati ir izlēmusi. Linda veras debesīs: vai tur ir iedegusies jauna zvaigznīte? Vai tiešām, cilvēkam piedzimstot, Laima piešķir arī Likteņa lēmumu? Vai Alitai būs piešķirts laimīgs mūžs? Kur māsa ņēmusi tādu nekad agrāk nedzirdētu vārdu? Alias – vai tas nenozīmē – cits, cita? Vai tas būtu jāsaprot – cita bērns, un Ilga jau agrāk ir šo vārdu meitiņai piešķīrusi? Tad Linda ievēro arī kādu spožu krītošu zvaigzni, kas aiz sevis dabesīs uz īsu brīdi atstāj gaišu svītru. Šī zvaigzne taču pēc fizikas likumiem jau sen ir nodzisusi, bet gaisma līdz zemei ir atnākusi tikai tagad. Ceļš līdz Apsīšu namiņam nekad nav licies tik garš: viņa ir izdomājusi tik daudz un sapratusi varbūt visu dzīves būtību. Viss notiek likumsakarīgi, bet arī nejaušībām ir sava nozīme…
Pienākusi pie mājas, Linda pamana pie vārtiņiem sievietes stāvu, it kā sagumušu stāvu, kas, liekas, ir pilnīgi nekustīgs. Piegājusi tuvāk, viņa atpazīst Austru. “Kas ir noticis?” Linda vaicā. “Kāpēc tu te nakts vidū stāvi? ”
Austra uzreiz neatbild, tikai ar izmisīgu žestu paceļ rokas pret Lindu un beidzot izdveš: “Zigurds ir pagalam! Es vairāk nevaru! Viņš nositās. Vakar. Es jau paredzēju, ka tā lēkšana ar to busu pie laba gala nenovedīs…”
Linda, no dzirdētā apstulbusi, uzreiz nevar pateikt ne vārda. Viņa vada Austru iekšā. Tur viņa atkal sāk vaimanāt: “Nu man vairs nav neviena. Tikai Karlīne pēc viņa ir man palikusi. Ak, nelaime, ak, posts! Kam man tas viss bija jāpiedzīvo?” Mātes izmisums ir bezgalīgs.
Tas nu ir noticis! Zigurds pats bija izvēlējies bezjēdzīgo narkomāna dzīvi. HIV un narkotikas – tā bija liktenīga kombinācija. Linda Austrai var iedot tikai nomierinošas zāles un dot pajumti, kamēr viņa spēs pieņemt notikušo. Linda uzzina, ka Zigurds bijis saistīts ar veikala aplaupīšanu un nosities, trakā ātrumā mūkot no policijas. Savā medicīnas māsas praksē ir nācies būt daudzu bēdu un lielu traģēdiju tuvumā, kad piederīgie ir kā nepieskaitāmi. Arī Austra ir sabrukusi zem pēkšņās bēdu nastas un rīkojas un kustas kā automāts.
