Viņa nespēj pieņemt notikušo, vaino sevi, ka nav izdarijusi dēla labā to, ko nemaz nespētu: atturēt no narkotiku lietošanas, vadīt viņu ar savu padomu.
66.
Viņa nespēj pieņemt notikušo, vaino sevi, ka nav izdarijusi dēla labā to, ko nemaz nespētu: atturēt no narkotiku lietošanas, vadīt viņu ar savu padomu. Linda saprot, ka galvenais ir ļaut visu sāpi izgliegt, izrunāt. Nekas vairs nav grozāms… Skarba, tomēr patiesība ir tas, ka Karlīnei tēva zaudējumu turpmāk materiāli kompensēs valsts. Narkotiku atkarības pārņemtais un jau degradētais tēvs arī Karlīnei vairs nespētu būt par drošu ceļa spieķi dzīvē.
Arī pirms bērēm Apsīši uzņemas visas rūpes, jo Austrai nav nekādu radu, kas to varētu uzņemties. Pat māsa Helēna ir personīgās dzīves pārņemta, labi, ja varēšot pie zārka pastāvēt to īso bēru brīdi. Viņa bēres nepavisam nepanesot, vēl ilgi pēc tam naktīs murgojot. Uz Zigurda pavadīšanu Linda uzaicina Zieduleju jaunos saimniekus, kaimiņus un dažus bijušos aizgājēja draugus, kurus pazīst. Labi, ka tagad ir firmas, kas var veikt visus ar bērēm saistītos smagos darbus. Veronika pati piesakās apstāvētājas un mierinātājas misijai. Mazā Karlīne ar nāvi sastopas pirmo reizi savā mūžā. Viņa jau ir tik liela, ka tēva bēres uztver kā emocionālu, prātā paliekošu notikumu, kas bērna raksturā var ienest jaunas iezīmes. Redzot Austras lielās bēdas un asaras, dzirdot Veronikas mierinošo kapu runu, viņas mazā plauksta cieši apņem otrās vecāsmātes roku un, pēc nofotogrāfēšanās pie Zigurda izpušķotās kapa kopiņas, viņa visā savā bērna tiešumā kā visstiprākos mierinājuma vārdus izsaka Austrai savas bērna domas: “Vai tu man būsi man arī tētes vietā? Tev būs ar mani arī jāspēlējas, es vairāk neniķošos… sarunāts?”
Austra pēc šiem mazmeitas vārdiem garīgi sapurinās, un tālākā bēdu nasta viņai liekas uz pusi vieglāka. Viņa ir atklājusi, ka nav nemaz tik viena, kā vēl nesen likās. Apkārt ir cilvēki, kas viņu ir atbalstījuši šinī grūtajā brīdī, viņas pašas dzīve nebeidzas, un vēl ir viena maza roka, ko saņemt, kad liekas, ka pasaules smagums nospiedīs sirdi.
Aizdegtās kapu sveces rāmi deg, apkārt valda kapu miers, visi pavadītāji mēmā klusumā katrs domā savu domu. Pēkšņi kāda vāverīte netālu no Zigurda kapa uzspurdz kokā kā piederīga šai vietai uz laiku laikiem, apliecinot, ka kapi nav tikai nāves un iznīcības vieta, bet dzīvā daba visapkārt ir kā sargs, kas mierina skumjās sirdis. Īpašu noskaņojumu vāvere rada Karlīnei, kas tūliņ to nosauc par tēta vāverīti. Ar tādu gaišu noskaņojumu Zigurda pavadītāji atstāj viņu klusajā kapu sētā, kur viņu vairs neplosīs narkotiku posts un vara, kur pie kapa valdīs atmiņas, parasti tikai par to labo, ko katrs cilvēks dzīvē ir paspējis padarīt. Viena dzīve ir ātri aizsteigusies, bez laika beigusies. Liktenis vairāk Zigurdam nelika ciest ne pasaules sāpes, ne izmisumu par nesasniegto.
