68. Pēc laiciņa viņi ir iepazinušies, un Austra drīz sildās mīlīgajā būdiņas siltumā, tēju pa malciņam baudīdama.
68.
Pēc laiciņa viņi ir iepazinušies, un Austra drīz sildās mīlīgajā būdiņas siltumā, tēju pa malciņam baudīdama. Sākumā viņi daudz neko nerunā. Ko var viens otram tā uzreiz teikt divi sveši naktī katrs savās gaitās satikušies cilvēki? Tad pamazām vārdu pa vārdam sāk ritināties saruna: par Austras bēdām, par vientulību, kas īpaši uzbāzīga tādās pilnmēness naktīs, kā šī…par bēdām, kas negrib no viņas atstāties, par zaudējuma rūgtumu, sirdssāpēm pēc dēla nāves… Arī Šūpolnieks pastāsta par sevi: ne nu gluži autobiogrāfiju, tomēr par to, ka arī ir viens, un dzīvē pielaisto kļūdu dēļ tagad arī vada savas dienas, vairāk draudzējoties ar nakti nekā ar dienu.
Pēc laiciņa, kad Austra liekas tik nogurusi, ka viņas acis rādās miega varā, Šūpolnieks iesakās tepat pasnaust un tikai tad iet projām, jo viņš iešot savā apgaitā, netraucēšot, lai vēl pasildoties. Ērtību labad palicis zem Austras kājām ķeblīti, viņš klusiņām iziet. Nekas taču pasaulē nav svētāks par sievietes miegu, un Šūpolnieks vairs neatcerās, kad to ir sargājis. Austra viņam liekas tik nomākta, bāla un izmocīta. Nu viņš ir uzzinājis arī viņas dzīvesstāstu, saklausījis viņas balsī cerību zudumu, vientulību, ciešanas un mūžīgas skumjas, ko radījis dēla zaudējums. Šūpolnieks staigā ilgi, jau aust pelēcīga rīta gaisma, kad viņš atgriežas savā sarga būdā. Nav vairs iekšā tik silts, kā izejot, un viņš klusām, lai netraucētu gulētāju, iekurina krāsniņā mazu uguni, pats piesēzdamies krāsniņas priekšā. Tā viņš sēž un raugās gulētājā: lakats no Austras galvas ir atšļucis, melnie mati, sudraba stīgām caurausti, izspūruši, nedaudzās grumbas, ko viņš ievēroja sejā sarunu laikā, liekas tā kā miegā izlīdzinājušās, rokas un vēdera sakrustojusi, viņa vēl labu brīdi guļ, Šūpolnieka vērojošos skatienus nemanot. Sargs iziet ārā vēlreiz, siltumā miegs mācās virsū kā negudrs, bet vēl kāda stunda jāpavada savā sarga postenī, tad varēs iet atgulēt savās cisās dežūrnakti. Ar stundām četrām viņam pietiek. Ārā jau uzaususi rīta gaisma, šur tur logos atspīd pa ugunij. Mostas cieminieki, ierejas suns. Arī Šūpolnieks ir nolēmis sev iegādāt nakts draugu un jau kucēnu noskatījis: mazu spicausainu radījumu, ko drīz varēs no mātes nošķirt. Tas būs viņa sargs un draugs, jo ne jau bieži būs izdevība ar kādu cilvēku – tā kā šonakt izrunāties. Tad suns būs viņa sargātājs un modrās ausis, ja gadīsies piesnausties.
Austra ir pamodusies un jūtas gauži samulsusi par savu uzdrīkstēšanos palikt te, sarga būdā, visu nakti. Tomēr viņa izjūt reizē arī tādu mieru, kāds agrāk nav devies rokās: tas viņu ir beidzot atspirdzinājis, un labais cilvēks, sargs, rūpējoties par viņas ērtībām, pat ķeblīti zem kājām palicis, kurinājis varbūt viņas dēļ arī krāsniņu un visu laiku, lai viņu netraucētu, klejojis aukstumā.
Kad Šūpolnieks viņu solās pavadīt uz mājām, viņa sev pašai par brīnumu neatsaka: negribas vienai atgriezties tur, kur katrs kakts bēdu un atmiņu pilns. Mājās istaba ir auksta un virtuvīte vēl aukstāka, bet vīrietis tūliņ ienes no šķūnīša malku, iekurina gan virtuves plīti, gan istabā krāsni. Viņš laikam pēkšņi ir izjutis kādas gādības jūtas. Pēc nakts sarunas Austra liekas kā sen pazīstama sarunu biedrene.
“Un ko mēs varēsim paēst brokastīs, pirms es došos projām?” viņš vaicā. Austra sen vairs nerūpējas par pārtikas krājumiem, mājās ir tikai dažas olas un aizkaltis maizes kancis.
“Brīnišķīgi! “Šūpolnieks ir apmierināts. “Tas ir tas, ko mums arī vajag. To es protu gatavot, un tas ir mans mīļākais ēdiens!” Austras viesis kā pieredzējis pavārs sāk rosīties pie plīts, un viņa to arī neliedz. Dīvaina patika, ka kāds tā rīkojas, liek viņai sēdēt un vērot vīrieša rosību.
Telpās abās krāsnīs mīlīgi sprēgā uguns. Drīz no pannas noņemtas šķīvjos guļ saceptās olas, gatava arī tēja. Divi vientuļnieki brokasto. Austra beidzot jūtās izrauta no briesmīgajiem vientulības žņaugiem.
“Ja nekas nav pretī un arī neviens jūs negaida, varat tepat atgulēt naktsmiegu mana dēla gultā,”Austra pēc brokastīm saka.
“Negribu arī, ka kaimiņi jūs tagad no rīta ierauga aizejot. Nodomās vēl Dies” zina ko.
