“Mums ar mammu tā līne – trīne nekad nav patikusi, tas skan kā govs vārds!” “Izbeidz, Zigurd! Ja tik vien būtu jums kā vārds!
6.
“Mums ar mammu tā līne – trīne nekad nav patikusi, tas skan kā govs vārds!”
“Izbeidz, Zigurd! Ja tik vien būtu jums kā vārds! Izbeidzam šīs tukšās runas! Neuzprasies uz kašķi! Mums pat strīda saturs nav svarīgs, ka tikai pakašķēties! Vai tāpēc tu atbrauci? Jau laiks būtu palikt prātīgākiem, arī bērna dēļ.”
“Ko tu pati uzprasijies un arī kašķējies? Es redzēju, ka tevi atveda smalkā mašīnā, un tas man nepatika. Gan jau tava dzīve uzlabosies, ja gadijies pielūdzējs. Kas tad man…”
“Dakteris Lūsis mani tikai pa ceļam atveda. Galu galā vai tas tev nav vienalga, ar ko satiekos. Brauc, lūdzu, projām! Mani nogurums gāž no kājām. Mēs vēl nespējam normāli aprunāties. Atbrauc, kad bērns būs mājās.”
“Nu, labi, es braucu, kaut gan man vajadzēja ar tevi mierīgi parunāt, jo ir lietas, kas skar vēl mūs abus. Ja jau tu mani raidi projām, tad runāsim citreiz, bet par to, ka bērns dzīvo projām, es gan esmu dusmīgs…”
“Nu nav taču viņa vienmēr pie krustvecākiem.Tev taču tas jāsaprot, ka man tāds darbs, un bērnam tur ir ļoti labi. Tu jau arī varētu viņu kādreiz pieskatīt, vai es to liedzu?”
Un prom viņš ir. Lindai negribās vairs ne gulēt, ne vairs atpūta pēc dežūras prātā. Vai mūžīgi tā bijušais vīrs viņu traumēs? Kāpēc viņai tā neveicas?
Vai visu mūžu bijušais vīrs kā ēna vilksies no muguras un kontrolēs viņas privāto dzīvi? Vai laiks visu nenoliks pa vietām un kādreiz beigsies savstarpējie apvainojumi, personīgās ambīcijas? Vai visi šķirtie ir tādi nenormāli sarunu nevedēji un ienaidnieki, kas nevar apvaldīt bojušās privātīpašnieciskās tieksmes? Ja būtu kādi kursi šķirtajiem pāriem, Linda gan tos apmeklētu.
3. Tēti, uzcel man sniegavīru… Lindas māsa Ilga jau vairākus gadus ir sievas kārtā. Juris viņai ir tik labs vīrs, ka neko labāku pat nevarētu iedomāties: gādīgs, uzticīgs, labi pelna, un viņiem netrūkst arī to skaisto jūtu, kas saucas – mīlestība. Ir arī labiekārtots dzīvoklis, ir viss, kas dzīvei vajadzīgs, tikai bērniņš vēl nav pieteicies. Tas gan vēl neliekas nekas traģisks, tomēr jaunā Ezeriņu ģimene domās arvien atgriežas pie šī lielā dabas noslēpuma, bieži jautājot, kas viņiem kā pārim trūkst, lai piepildītu savu dabas nolikto- savas dzimtas turpinājumu. Kamēr Ilga ir aizņemta studējot filoloģiju, un atlikuši vēl pāris mācību gadi, tas, protams, ir pat labi, jo viņa sevi visu var ziedot vīram un mācībām. Arī viņas dzejnieces talants uzplaukst kā pavasara krāšņākais zieds. ,,Bet kas notiks, ja bērna vietā radīsies tikai dzejolīši? Varbūt tā ir lemts ? Ir jānes kāds upuris, viņa sevi mierina, un cerības jau bieži mijas ar izmisumu. Reizēm Ilga izjūt pat tādu kā seksuālu apsēstību, kad tuvības mirkļos ar Juri galvenais nav vis patīkamas izjūtas un kaisle, bet doma: kad, kad tas beidzot notiks, un viņa varēs gavilēt: grūtniecības tests beidzot būs pozitīvs. Izveidojies dīvains dvēseles stāvokli, kad runas par iespējamo neauglību piepilda viņu ikdienu. Viņi ir pat strīdējušies un atkal mīlējoties salabuši. dzīvi u
