Uzmākusies kāda apsēstība: bērna ieņemšana kļuvusi par galveno mērķi. Ja nepalīdzēs medicīna, Ilga ir gatava griezties pat pie pūšļotājiem un dziedniekiem, jo psihoterateita konsultācijas viņa jau ir apmeklējusi.
7.
Uzmākusies kāda apsēstība: bērna ieņemšana kļuvusi par galveno mērķi. Ja nepalīdzēs medicīna, Ilga ir gatava griezties pat pie pūšļotājiem un dziedniekiem, jo psihoterateita konsultācijas viņa jau ir apmeklējusi. Arī ginekoloģe atzīst Lindu par veselu, un Ģimenes centrā abu analīzes un pārbaudes ir pilnīgi normālas.
Pēdējās augusta dienās viņi pie sevis paciemoties atveduši mazo krustmeitu Karlīni. Linda ir tik aizņemta darbā, izjukusī ģimenes dzīve, nogurdinošais darbs, tas nenāk par labu arī Karlīnei. Ilga patiesi ir no sirds krustmeitu iemīlējusi, slepeni arī cerot, ka bērna klātbūtne varbūt palīdzēs viņas mātišķo jūtu uzplaukšanā. Viņa tagad raksta kā apsēsta bērnu dzejoļus, lasa literatūru par bērnu attīstību, un mazā māsas meita ir iedvesmas avots. Sirsnības un mīlestības Karlīnei tiek atliku likām. Turot klēpī Karlīni, Ilga atkal un atkal iztēlojas, kā jutīsies, savā klēpī sajūtot dzīvības mošanās trīsas. Tad Juris viņu lolos, lutinās kā nekad neviena grūtniece nav piedzīvojusi, un, kad pienāks dzemdību laiks, piedalīsies arī šinī visintīmākajā procesā. Ilga nešaubās, ka viņš būs tam gatavs. Viņas vīrs nav vis nekāds zaļknābis, kā vienai otrai kursabiedrenei. Juris ir pat pārāk labs: izpilda visas viņas kaprīzās vēlēšanās. Ierāvušies savas ģimenītes rūpēs abi ir pat piemirsuši par radiem, un, gauži negribot, tikpat kā iebarikadējušies savā ģimenes ligzdiņā. Varbūt tā ir tagadējo jauno laiku pazīme, kad ne tikai kilometru stabu skaits ir radošanās mērs. Īsa vēstulīte, apsveikumu vārdi svētkos, dažs telefona zvans, īsziņa mobilajā telefonā, pat tikšanās ar vecākiem aizvien tiek atlikta uz kādu vēlāku laiku.
Tikai Ilgas dzejā ieskanās pa kādai nopūtai par bērnības mājām, kad aizbraukt ir tik vienkārši. Kāpēc jāatliek? Viņa izjūt pēkšņi gandrīz nepārvaramu vēlēšanos atkal būt Dālderkalnā. Viņas dzejnieces dvēsele ir jūtīga un emocionāla. Arī skatoties uz mazo māsas meitiņu, domājot par bērna dzīvi un attīstību bez tēva gādības, Ilga ir nobažījusies, ka varbūt pēc gadiem Karlīnes sirdi plosīs skumjas par tēva trūkumu, un viskārotākās lietas vietā meitene vēlēsies, lai tēvs uzceļ viņai tikai sniegavīru. Kas to cels? Vai tas nebūtu arī krustvecāku pienākums – rūpēties par bērna garīgo komfortu? Vai liktenis nav nolēmis viņiem rūpēties par Karlīni, ja savu bērnu nebūs?
Kamēr Juris ir pastaigā ar krustmeitiņu, viņa pat sacer par šo tēmu dzejolīti, viņai liekas, ka tas ir kas īpašs.Tādu, tik izjustu pantiņu viņa, liekas, vēl nav uzrakstījusi… Rindas kārtojas uz lapas viegli, un pants viņai pašai liekas ģeniāls:
“Tēti, ja tu man zvanītu,
Un tavu balsi es dzirdētu…
Ka tevi mīlu, es neteiktu,
To savā sirdī es glabātu…
Tu zini, ko es tev palūgtu? –
Tēti, uzcel man sniegavīru!
Lielu sniegavīru, pie rokas kam pieķerties…”
Iedvesmas pārņemta, viņa nepamana, ka atgriežas Juris, ciešāk nekā parasti dzīvokļa durvis piesizdams: “Tu zini, man Zigis nupat Karlīni tikpat kā nolaupīja,” viņš sauc, un Ilga uzreiz pat nesaprot, vai tas maz ir iespējams. Ko viņš tur runā?
“Tu neticēsi, viņš piebrauca ar savu mašīnu tieši pie smilšu kastes, kurā Karlīne spēlējās, arī Austru, viņa māti pamanīju. Es sākumā domāju, ka viņš runāsies ar mani, esam taču pazīstami, bet pateica tikai to, ka atbraucis bērnam pakaļ un ņems viņu tūliņ projām, ka viņš ir dusmīgs, ka bērns tiek vazāts pa pasauli… Es galīgi apstulbu. Vai tas ar Lindas ziņu, arī nesapratu. Karlīne pat smilšu lāpstiņu no rokām nepaspēja izlaist, kā kāds vanags ierāva bērnu mašīnā. Paspēju tikai pateikt, ka vajag paņemt Karlīnes lietas, ja jau bērns brauks līdzi. Nē, nevajagot! Viņš izturējās dīvaini. Kas viņam lēcies?” Juris aizgūtnēm runā. “Ko viņš ir izdomājis? Vai Linda to zina? Tādu tēvu es redzu pirmo reizi.”
Piezvanījuši Lindai un arī viņu pārsteiguši, visi tomēr nolemj, ka bērns galu galā ir pie sava tēva, un Austra arī būs viņai blakus, vecāmāte taču nekaitēs Karlīnei nekādā ziņā: varbūt arī viņi ir noilgojušies… tikai laiks rādīs, kas Zigim bijis aiz ādas.
4. Negaidīts dzīves pagrieziens
Larisas veselības stāvoklis ir smags. Jau vairākas dienas ilgst cīņa uz dzīvības un nāves sliekšņa. Rit satraukuma pilnas stundas un garas cerību naktis. Bijuši konsultanti no galvaspilsētas un izteikuši priekšlikumu, – līdzko stāvoklis stabilizēsies, cietušo pārvest uz Rīgu. Tagad viss ir pacientes dzīvotgribas, dvēseles spēku un naudas maciņa ziņā, un viss maksā tik, cik maksā. Privātslimnīcā esot lielākas iespējas slimnieci glābt nekā valsts iestādē. Lindai savā lauku medmāsiņas naivumā atliek vien nobrīnīties, cik vietējie mediķi neprogresīvi un nav vēl pieraduši par darbu prasīt samaksu kā lielpilsētā. Silainē slimnīcā vēl valda vecais gars, un darbs ir vispirms. Par to, cik izmaksā sniegtā palīdzība, neviens iepriekš, pacientam esot smagā stāvoklī, neskaidro.
