Jauns mācību gads – tas ir izglītošanās, domāšanas, saskarsmes laiks visiem, kas mācās, un ģimenēm, kurās ir kāds, kas mācās.
Jauns mācību gads – tas ir izglītošanās, domāšanas, saskarsmes laiks visiem, kas mācās, un ģimenēm, kurās ir kāds, kas mācās. Mēdz teikt, ka visnozīmīgākā ir dzīves skola. Tas ir nenoliedzami.
Tomēr mūsdienās arvien palielinās kvalitatīvas izglītības nozīme, jo ikviens vēlas dzīvot labklājībā. Darba tirgus mainās. Ir jāseko līdzi novitātēm, lai tiktu līdzi laikam. Par to arī saruna ar bijušo gulbenieti, tagad rīdzinieci, SIA “Lietišķās informācijas dienests” valdes priekšsēdētāju Aivu Vīksnu.
– Cik nozīmīga jums joprojām ir skola, kurā esat mācījusies?
– Atmiņas – tās nevar izdzēst, tāpat kā dzimtas saknes, kas man ir Gulbenē. Izglītības reforma notiek. Šodien Gulbenē situācija ir citādāka nekā laikā, kad es mācījos Gulbenes 1.vidusskolā. Mazajās klasēs stundas toreiz notika tagadējā ģimnāzijas ēkā, vidusskolēniem – tagadējā pilsētas vidusskolas lielajā ēkā Skolas ielā. Vidusskolu absolvēju 1986.gadā.
Diemžēl vairs nevaru sastapt daudzus savus skolotājus. Katram cilvēkam, arī man, svarīgi dzīvē bijuši un ir skolotāji, kas ir devuši vairāk par zināšanām mācību priekšmetā. Nekad es neaizmirsīšu savu pirmo skolotāju – Ēriku Dikmani. Viņa mums ielika pamatus. Vidusskolā mana klases audzinātāja bija Benita Tonne. Viņa mums iemācīja “vilka rūdījumu”, nevis žēloties, bet veidot gribasspēku. Atceros viņas teicienu: “Ārā nav 40 grādu aukstums. Ir jānāk uz skolu!” Šo teicienu mēdzu palaikam atgādināt arī savai meitai. Viņa iebilst: “Tā bija tavos laikos. Šodien vairs tā nav.” B.Tonne iemācīja mums lielu pienākumu apziņu. No vienas puses, varētu teikt, ka dažreiz tas var traucēt. Taču pienākuma apziņa padara nelokāmu. 21.gadsimtā tas dod ļoti daudz. Kad bijušas dažādas problēmas – mazākas vai lielākas – biznesā, dzīvē, gribasspēks liek saprast, ka viss ir pārejoši, agri vai vēlu nāk risinājums. Tāpēc nav jēgas gausties, čīkstēt, ka kaut kas neizdodas. Ir jādara!
– Jaunieši šodien ir tādi paši kā tolaik, pašas jaunībā?
– Par savu jaunību parasti sakām, ka tolaik zāle bija zaļāka. Tie bija pavisam citi apstākļi. Šodienas jauniešos man patīk zinātkāre. Man pašai ir divi bērni. Meita mācās 11.klasē, dēls – 2.klasē. Vēroju viņus, viņu vienaudžus. Es neapskaužu šodienas jauniešus. Atceroties savu jaunību, varu teikt, ka mums nebija tik daudz izaicinājumu. Nebija izvēles. Šodien ir tik daudz izvēles iespēju! Televīzijā, internetā, mobilajos sakaros! Mēs varam teikt, ka jaunieši ir kļuvuši cietsirdīgāki, nežēlīgāki. Taču tajā pašā laikā, atceroties savu jaunību, varu teikt, ka mums zināmā mērā dzīve bija vairāk saplānota daudzus gadus uz priekšu.
Tagad jau pēc pamatskolas beigšanas daudzi jaunieši izvēlas sākt strādāt. Pēc tam gan ir grūti atgriezties skolas solā. Jauniešiem vairāk pašiem ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Agrāk, manā jaunībā, mūs vairāk virzīja. Tagad… No tā visa informācijas uzbrukuma jaunietis apmulst un reizēm vairs nezina, ko gribētu izvēlēties.
Viens no galvenajiem mērķiem, ko var saklausīt, runājoties ar jauniešiem, ir tāds: es gribu naudu! Visu, ko mēs mērām šodien, mēs nemērām vērtībās, bet gan naudā. Taču nauda nav primārais. Pamatā ir smags darbs, ideja un tas, ka tev patīk šo darbu veikt. Ir jābūt tik stiprai personībai.
– Kas iepriecina mūsdienu jauniešos?
– Daudzos ir izteikta mērķtiecība. Ir prieks par jauniešiem, kas mācības savieno ar dažādiem maziem darbiem, lai redzētu, kādas ir profesijas, un saprastu, ko īsti vēlas. Pamēģināt, kā tas ir reāli – strādāt. Uzzināt, kāds ir mazāk atalgotais darbs, lai saprastu izglītības, zināšanu nozīmi, lai pretendētu uz labāk apmaksātu darbu. Atalgojumu cilvēks saņem ne jau tikai par to, ka nāk uz darbu. Alga ir jānopelna.
Priecājos, ka mūsdienu jaunieši spēj citiem just līdzi. Mana meita organizē pēcstundu nodarbības, palīdzot tiem, kas nepadodas mācību priekšmetos. Viņa vāc mantiņas bērnunamu bērniem.
Jaunieši šodien ir ļoti ātri ievainojami. To veicina nemitīgais stress. Viņi jūtas tā, it kā stāvētu uz šosejas, pa kuru visu laiku brauc automašīnas. Ir neziņa, kurā mašīnā iekāpt, kā būtu pareizāk rīkoties.
– Labi nopelnīt, būt biznesā – to vēlas daudzi jaunieši.
– Kad es pabeidzu vidusskolu, tad neviens vēl nerunāja par uzņēmējdarbību. Tajā laikā neviens nemācīja komerczinības vai biznesa plānu veidošanu. Situācija bija pilnīgi cita. Es pati darbošanos uzsāku līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu. Toreiz mēs to darījām intuitīvi – ka vajadzētu būt, loģiski spriežot.
Tagadējiem jauniešiem dod pamatus izglītības iestādē. Tikai jaunietim ir jāspēj tvert to informāciju, to noderīgo sev. Kas ir ļoti būtiski šodien – zināt valodas. Manā jaunībā tam īsti neredzējām pielietojumu. Šodien situācija ir cita. Šodien bez svešvalodu zināšanas nav iespējams dzīvot. Ja jaunietis nepārvalda trīs valodas – dzimto, krievu un angļu, franču vai vācu -, tad ir ļoti grūti.
– Saka, ka pusaudža gados vecākiem jāspēj savu bērnu atdot Dieva rokās. Sākas pirmie patstāvīgie soļi lielajā pasaulē. Vai spēj saviem bērniem tos atļaut?
– Esmu no tiem, kas neatzīst bērnu kontroli atskaišu formā. Jau no pirmās dienas cenšos mācīt bērniem būt neatkarīgiem. Dzīvē var būt dažādas situācijas. Vecāki nav mūžīgi. Kad sākas pusaudža gadi, jāmāca bērnu uzņemties atbildību, piemēram, sakopt savu istabu, izgludināt savas drēbes, aiziet uz veikalu un atnest pienu, maizi. Tātad mācēt risināt jautājumus arī veikalā.
Mēs ar meitu, kas tagad ir 11.klases skolniece, neauklējamies, neliekam viņai atskaitīties no minūtes minūtē, netincinām, kur bijusi, ar ko tikusies. Mēs ļoti uzticamies savai meitai. Bērni ļoti labi redz, kāds attiecību modelis ir ģimenē. Bērni kopē attiecību modeļus. Ja ģimenē kaut kas nav kārtībā, bērni no vecākiem sāk attālināties. Bērni vairs nezina, ko iesākt, tāpēc viņi meklē kaut ko ārpus ģimenes – ārējos faktorus, kuriem pieslēgties. Tāpēc tas ir laikus jāpamana. Lai cik ļoti vecāki būtu aizņemti darbā, bērniem ir jābūt viņu prioritātei. Tā ir mana personiskā pārliecība, ka bērni nedrīkst ciest. Ja bērns mani vēlas samīļot, tad es visu atlieku malā, kā arī, ja meita tajā brīdī grib dalīties ar mani savos pārdzīvojumos, vēlas parunāties, tas man ir svarīgi. Ir ļoti būtiski, lai bērni kopā ar vecākiem izveido savstarpējas uzticēšanās attiecību modeli. Mums ir jāmāca bērni uzticēties. Tas nozīmē vienu. Ja es bērnam uzticos, tad viņš zina, ka es dodu viņam šo te garāko saiti, taču ar nosacījumu – nedrīkst melot. Labāk, lai blēņas laikus izstāsta, nevis melo. Kā zināms, meliem ir īsas kājas, mamma ātri vien visu uzzina. Katra māte pēc acīm var pateikt, vai viņas bērns stāsta patiesību vai melo. Es redzu un jūtu, kā maniem bērniem klājas skolā.
Vajag ļaut bērnam patstāvīgi darboties. Ļaut arī kļūdīties. Protams, ir jāzina, līdz kādai robežai var ļaut bērnam kļūdīties. Kļūdoties bērni gūst pierezi, pēc tam viņi vairs kļūdas neatkārto.
Labestība, cieņa pret cilvēku, nešķirojot nevienu pēc kādām pazīmēm – to mācām ģimenē saviem bērniem. Tur ietilpst arī pozitīva attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Taču ir arī otra šķautne. Dzīve nav tikai rožu dārzs. Tur ir arī ērkšķi. Bērnam, jaunietim ir jāmācās spēt atšķirt, kurš būs un kurš nebūs viņa draugs. Jā, katram reizēm sāp sirds par to, kā šķietamais draugs ir izrīkojies ar viņu. Tajā pašā laikā bērnam ir tas jāizjūt pašam. Nepietiek ar to, ka pasaka – tas ir balts un tas ir melns.
Esmu kategoriski pret, ja bērnu audzināšanā vecāki izmanto dažādas varas formas. Aplams ir raksturīgais izteikums: es esmu tava māte un man ir taisnība! Ir jāmāca ar piemēriem, ir jāizskaidro.
– Vilinājumi, negatīva ietekme, pārprasta bezbailība – tas viss jauniešu ikdienā ir ik uz soļa. Kā pasargāt?
– Mans dēls uzkāpj kalna galā ar sniega dēli un laidīsies. Ko nu? Mēs, vecāki, mācām viņam pa solītim braukt. Ir kritiens. Un tad sakām: “Kas notiktu, ja tu bez kādām prasmēm tā uzreiz laistos lejā no lielā kalna? No tevis varbūt nekas pāri nepaliktu?”
Nevis teikt, ka ir slikti, piemēram, lietot alkoholu, bet ļaut pamēģināt! Lai izbauda, ka tas tiešām nav nekas labs. Vienmēr, kad sakām, ka nedrīkst, tas ir kā aizliegtais auglis. Ja aizliegts, tātad salds, tātad jāpamēģina! Atcerēsimies paši savu jaunību. Jā, manas meitas kompānijās lieto alkoholu un narkotikas. Protams, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vajag, lai bērni, jaunieši paši izprastu, izzinātu, kas ir labi un kas ir slikti. Mūsu meita rakstīja referātu par šīm tēmām. Viņa meklēja informāciju, lai noskaidrotu, kas ir narkotikas, no kā tās sastāv. Kā tās iedarbosies uz sievieti kā topošo māti. Būtiski ir, lai jauniešiem starp vienaudžiem būtu sabiedrotie. Tas man ļoti patīk savā meitā, ka viņa prot pati citiem vienaudžiem būt par sabiedroto.
Pieaugušo vaina ir tā, ka ļaujamies steigai. Pelnām naudu, jo gribam visu uzreiz. Dzenoties pēc tā, mēs pametam bērnus. Tajā brīdī, kad bērnam visvairāk vajag atbalstu, palīdzību, vecāku nav blakus. Tāpēc bērns sabiedroto meklē ārpus ģimenes. Tad viņam ir izvēle, kurā pusē nostāties. Protams, ka ielas ietekme var izrādīties ne tā labākā. Taču ātri ir sasniegta eiforija, apmierinājums, ilūzija, ka vismaz kaut kur starp savējiem esi mīlēts un pieņemts.
– Ko novēlat gulbeniešiem, sākoties jaunajam mācību gadam?
– Lai katrs atrod to, ko vēlas! Lai mums būtu mērķi un lai tie vienmēr konkurētu ar sirdi! Es gribētu, lai mēs nekad nepazaudētu sirdi, lai tā mums ir, lai spējam sajust arī tos tuvākos, kam šodien nav vieglas dienas!
