Vecgada vakara gaidās ietērpusies Gulbene. Klusi mirdz sniegs. Šķiet, tālumā jau iešķindas zvaniņš.
Vecgada vakara gaidās ietērpusies Gulbene. Klusi mirdz sniegs. Šķiet, tālumā jau iešķindas zvaniņš. Tur brauc Salavectēvs ar dāvanu maisu. Viņš padomājis par katru sirsniņu, cenšoties saklausīt sapnīti, kas lolots, mīļš. Bērzu pamatskolā 21.decembrī ciemojusies sniegbaltīte un divi rūķi. “Man šie svētki ir ļoti mīļi,” atzīstas deviņgadīgā Lelde. “Es gaidu šos svētkus tāpēc, ka var saņemt dāvanas,” piebilst Madara.
Bērni atver sirdis un stāsta par saviem Ziemassvētku sapņiem, par dāvanām, ko vēlējās saņemt. Sindija gribētu priecāties par salūtu, braukt uz Rīgu “kopā ar mammu un savu īsto tēti”. Madara zina, ka sapnītis piepildīsies. Viņa brauks uz Rīgu pie savas krustmātes un priecāsies tur par eglīti. Kopā ar meiteni būs arī mamma, tētis un brālis.
Sindija sapņo par īstu Bārbiju. Un lai viņa būtu sava māja. “Lai man būtu pašai sava Bārbija,” piebilst meitene. Ja Salavecītis nezināmu iemeslu dēļ kādu no meiteņu sapņiem tomēr nepiepildīs, tad tomēr paliek cerība, ka nākamgad paveiksies.
Būs vēl daudz sapņu. Un vairums no tiem noteikti agri vai vēlu piepildīsies.