Parasti jau ir tā, ka mācītājam Ziemassvētki paiet, visu laiku elpojot, proti, sākot no 4.adventes līdz 25. decembrim. Tad ir dievkalpojumu laiks un maksimāls sevis atdošanas laiks: pansionāti, pasākumi, koncerti, uzrunas. Domāju, ka diezgan ražīgs bija šis laiks, arī koncertu “Ziemas vakarā ejot pie Tevis” ar Ingu Ulmani, Ivo Fominu un citiem nevar nepieminēt. Šajā laikā visās draudzēs cilvēki vēlas kaut ko dzirdēt un saņemt.
30.decembrī bija divas bēres. Tā ka faktiski laiks ģimenei bija 31. decembra rīts, kad mēs braucām uz Dobeli pie krustmeitas. Ar ģimeni kopā sanāca pabūt divas dienas. Arī jauno gadu sagaidījām Dobelē pie krustmeitas. Bet patiesībā svētku izjūtas nebija, jo visu laiku pa galvu jaucās tas, ka ir
jauns gads un jāsāk jauni darbi. Šobrīd ir ļoti saspringts brīdis baznīcā, jo ir jaunas draudzes padomes vēlēšanas. Pagājuši ir trīs gadi, un pēc nolikuma ir jāpārvēl draudzes padome. Tas ir tāds diezgan nervozs laiks, kad nākas runāt ar cilvēkiem, viņus pierunāt un pārliecināt. Ir draudzes, kur es pat nezinu, ko man iesākt, jo visi atsakās no amatiem. Vecie cilvēki ir noguruši, savukārt jaunie nav tādi, kuri gribētu atkal kaut ko uzņemties. Velēnas draudzē pat nezinu, ko lai iesāk.
Domāju, ka šis 2009.gads – grūtību laiks – būs tāds, kas cilvēkiem liks aizdomāties par savas dzīves aplamo drošību. 2009.gads savukārt būs svētīgs tādā ziņā, ka cilvēki sapratīs, ka pašu radītās pasaules, pašu izdomātās drošības ir tik nedrošas un trauslas, ka viņi būs spiesti meklēt patiesu drošību, mieru un aizsardzību, un to, protams, var atrast baznīcā.
