Kāds no maniem draugiem reiz man jautāja: “Kas Tev visvairāk nepatīk un kas visvairāk patīk?”
“Zini, man ļoti nepatīk, ja viena roka ir slapja, bet otra sausa.” “Kā tas ir?” “Ja Tu nezini, kā tas ir, tad Tev nav šīs problēmas,” es nosmējos un piebildu: “Tas, kas man visvairāk patīk, ir cilvēks. Man patīk vērot viņu izdarības. Cilvēki ir visinteresantākās būtnes pasaulē un divreiz interesantāki kļūst tad, kad viņi nezina, ka kāds tos vēro. Sēdi kaut kur āra kafejnīciņā un vēro pilsētas dzīvi it kā no malas, cilvēki steidzas, runājas, apskaujas un dara citas visneiedomājamākās, sev vien zināmas lietas!”
Bet Tu iztēlojies, kas ir šī meitene un ko viņa dara, un šis sirmais kungs ar mazo puisīti pie rokas, un steidzīgais jauneklis uz skeitborda dēļa un nesteidzīgā vecmāmiņa ar iepirkumu groziņu uz rokas. Kur viņi dodas un ko domā, kur dzīvo un ar ko nodarbojas ikdienā? Tāda krustvārdu mīkla vai rēbuss sev vienīgajai.
Un vēl man patīk katrs jauns sākums. Tas ir kā nezināms ceļš, kad Tu nezini, kurp tas ved un kas Tevi sagaida pa ceļam vai ceļa nobeigumā. Un tas var būt jebkas – jauns rokdarbs, ceļojums vai kā šodien – uzsākt darba gaitas jaunā vietā. Pirmās dienas kņada, kas notiek, iepazīstoties ar jaunajiem kolēģiem un jaunajiem darba pienākumiem. Sīks uztraukums, lai kaut ko nepalaistu garām vai lai kaut ko nesalaistu dēlī. Tā izaicinājuma sajūta – izdarīšu, apgūšu? Un gandarījums – es to paveicu! Un kolēģu jautājumi – nu kā? Un Tu stāsti un stāsti, jo Tev šeit patīk.
Ir pagājis laiks, kad viss mūžs bija jāstrādā vienā darbavietā. Tagad neviens šķībi neskatās, ja ik pa brīdim nomaini darba vietu, jo tā ir izaugsme. Ja sāc just, ka griesti paliek par zemu, meklē jaunas iespējas, lai pašam interesanti, lai rutīna neiezogas Tavā ikdienā, mācies un pilnveidojies, jo mums ir jādzīvo šeit un tagad – citas pasaulīgās dzīves nebūs!
