Lai kā arī dzīvē iet, manuprāt, nevajag domāt, ka viss ir tikai slikti, jo, protams, var būt arī sliktāk, bet var būt arī labāk. Ir vienkārši jātic, ka būs labi, tad tā notiks.
Lai kā arī dzīvē iet, manuprāt, nevajag domāt, ka viss ir tikai slikti, jo, protams, var būt arī sliktāk, bet var būt arī labāk. Ir vienkārši jātic, ka būs labi, tad tā notiks. Gadās, ka tad, kad tev šķiet, ka viss jau sen beidzies, īstenībā viss tikai nupat sācies… Tāpēc mums jāzina, kā ieskrieties.
Mēs katrs piederam savai dzīvei, katram savs ceļš, katram savs liktenis ieplānots. Varbūt jūs ticat, ka likteni var izmainīt, bet īstenībā tā nemaz nav, tāpat kā nāvi nevar apmānīt. Liktenim ir savs plāns. Plāns, kas rakstīts zvaigznēs. Jāmācās pieņemt dzīves izliktās lamatas, nedrīkst paskriet garām laimei, tā jāuzlūko uzmanīgi. Nevar paiet tai garām tikai tāpēc, ka kārtējo reizi steidzamies vai tieši otrādi – nesteidzamies. Kā lai zina, ka tieši tā laime, kas gaida, ir tava un tu neatņem to citam? Zināt, kā? Jums šķiet, ka nu beidzot esat ieguvis īsto laimi, savējo, taču tā kādā brīdī pagriež muguru. Tā aiziet, jo zina, ka nav jūsu laime, tā zina – ja paliks, tad kāds šajā lielajā pasaulē kļūs nelaimīgs.
Ir jāsaprot, ka laime nav liels rēķins bankā, dārga mašīna, skaista māja pie ezera, pirkta mīlestība, daudz neīstu draugu… Pietiek ar ģimenes gādību un siltumu, pāris labiem draugiem, kuri gatavi skriet pie tevis pat nakts vidū, lai uzklausītu salauztās sirds stāstus, kādu mīļu dzīvnieciņu, kas uzticīgi pieglaužas skumju brīžos. Ar to pilnīgi pietiek, lai justos laimīgs. Protams, arī nauda ir vajadzīga, taču tas, manuprāt, nav galvenais laimes kritērijs.
Viss, kas notiek, notiek uz labu. Un tas nozīmē, ka laime vēl kaut kur jūs gaida. Varbūt tā salst kādā piemājas dārziņā vai skumst bibliotēkā, vai guļ parkā uz soliņa, vai varbūt vienkārši gaida, kad beidzot jūs beigsiet staigāt apkārt un nāksiet mājās.
Nevajag baidīties, jāiet droši, paceltu galvu uz priekšu. Jāzina, kā to izdarīt, jo, šauboties par katru soli, nekas neizdodas. Nevajag gremdēties jūtu un atmiņu uzplūdos. Tās iegrožo, liek justies slikti, jo parasti tas, ko atceramies, bieži vien ir tieši sliktais. Tas bieži vien turpmāko padara grūtāku. Vajag atcerēties labo, jaukos brīžus. Smelties iedvesmu un doties tālāk – jaunas laimes un dzīves meklējumos. Var paiet zināms laiks, lai to atrastu, bet varbūt tā vienkārši gaidīja, kad beidzot jūs atsvabināsieties no vecā, lai gūtu ko jaunu. Vajag ticēt, ka katrs nākamais solis ved jūs arvien tuvāk dzīves burvībai.
Dzīve ir kā košums, kas domāts, lai to vēl izpušķotu. Un nevajag skumt, jo ne jau mēs tādi, bet gan dzīve tāda..
