Kad runājos ar savu bijušo matemātikas skolotāju Skaidru Kubuliņu, uz galda vāzē vēl stāv viņas 70 gadu jubilejā dāvātie ziedi.
Kad runājos ar savu bijušo matemātikas skolotāju Skaidru Kubuliņu, uz galda vāzē vēl stāv viņas 70 gadu jubilejā dāvātie ziedi.
Pārsteigta klausos, ka viņa vēl mēdz katru dienu mērot ceļu uz skolu – Gulbenes vidusskolu, lai mācītu matemātiku. Klausos, kā daudzi jaunieši pie viņas nāk ciemos uz mājām, lai prasītu padomu uzdevumu rēķināšanā. Un savu skolotāju intervijas laikā ieraugu pilnīgi citā gaismā – vienkāršu, smaidīgu, jā, pat tādu, kas mēdz palaikam iepīt kādu jauku joku.
Skaidra dzimusi Alūksnes pusē, tikai vēlāk dzīve kopā ar vecākiem, brāļiem un māsu viņu atvedusi uz Gulbenes rajonu. Viņi dzīvoja Stradu pagastā, tādēļ viņas skolas gaitas saistās ar Stradu pamatskolu, vēlāk Gulbenes vidusskolu. Toreiz Stradu pamatskolas direktora Žaņa Pakalna meita pamudinājusi Skaidru studēt matemātiku. Tādēļ tālāk ceļš veda uz Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. “Matemātika man skolā padevās labi. Man gan visur bija labas sekmes, tikai literatūra piekliboja. Daiļrunāšana nekad nav padevusies,” saka skolotāja.
Bez skolas justos nevajadzīga
Kad Skaidra beidza augstskolu, viņa varēja sākt strādāt par matemātiķi vai vidusskolas matemātikas skolotāju. Viņai piedāvāja pasniedzējas darbu Lauksaimniecības universitātē. Tomēr problēmas ar dzīvokļa atrašanu Jelgavā viņu no šā soļa atturējušas. Tad nācis aicinājums sākt strādāt Stāmerienas Lauksaimniecības tehnikumā. Tā bija atgriešanās Gulbenes rajonā, kur tika nodibināta ģimene. Tad arī pēc neilga laika sākts darbs Gulbenes 1.vidusskolā.
“Tā arī viss mūžs pagājis, katru dienu mērojot ceļu uz šo skolu. Pati sev kādreiz mēdzu pajautāt, kādēļ man vēl vajadzīga skola, lai gan varētu pelnīti atpūsties mājās? Arī tēvs ilgi strādāja, lai arī varēja dzīvot mājās. Kad vairs negāja uz darbu, tad sabruka. Lai cik grūti strādāt skolā, tas tomēr man dod dzīvību un sajūtu, ka es esmu vajadzīga, ka vēl kaut ko varu paveikt. Es visu laiku esmu cilvēkos, un tas man ir vajadzīgs,” saka Skaidra.
Skola uzliek radīt tēlu
Skaidru skolas laikā dēvēja par stingru skolotāju, bet tādu, kas labi iemāca. “Es pati zinu, ka skolēni no manis baidās. Saka, ka sejā es izskatos nopietna, pat barga. Var jau būt. Skola uzliek pienākumu radīt tēlu. Kad mācījos universitātē, studijbiedri teica, ka nevarot mani iedomāties skolotājas darbā. Man patika visādi joki, dažādas aktivitātes. Ja gribi iemācīt, tad ir jāietur distance no skolēniem, ir jābūt stingram. Es redzu, cik grūti iet jaunajām skolotājam. Stingrība atmaksājas,” ir pārliecināta Skaidra.
Un atmaksājas arī. Jo pēc skolas beigšanas pie viņas klāt nākot pat lielākie sliņķi un palaidņi, lai pateiktu paldies. Skaidra pati smej, ka lielai daļai gulbeniešu viņa mācījusi vienādojumus un citas matemātiskas darbības. Viņa māca arī savu audzēkņu bērnus, un tad nu reizēm nākoties skolēnu nosaukt mammas vai tēta vārdā. “Jā, es atceros katru klasi, ko esmu mācījusi. Katrā ir bijis kaut kas īpašs. Vieni bijuši dziedātāji, citi – dejotāji, citi – sportisti, citi – lieli sliņķi, kas savukārt šobrīd dzīvē daudz spējuši,” saka Skaidra. Un, šķirstot vairāk nekā desmit albumus, kur ir skolas bildes, skolotāja stāsta par katru klasi. Atceras skolēnu vārdus un pat viņu sekmes.
“Es biju ļoti stingra atzīmju izlikšanā, lai vēlāk vidusskolas absolventam nebūtu problēmu. Augstskolās reizēm jautāja, kas vidusskolā mācījis matemātiku. Mēs abas ar matemātikas skolotāju Margaritu Češļu jau bijām kļuvušas slavenas ar savu stingrību atzīmju likšanā,” smej Skaidra.
Skolotāja gan neslēpj, ka tagad mācīt ir krietni grūtāk. Tagad skolēniem vairs nav jāiemācās teorēmu pierādījumi un arī stundu skaits matemātikā nedēļā ir mazāks, bet skolēni un attieksme pret mācībām kļuvusi citādāka. Skaidra pieļauj, ka pirms 20 gadiem skolēniem matemātikā bijušas noteikti labākas un plašākas zināšanas. Viņa smejot piebilst, ka tagad jaunieši ir gudri citās jomās.
Sievietei jāiemācās ziedoties mīlestībai
Skaidra ir divu dēlu mamma un mazbērniem – omīte. Jaunākais dēls Aigars dzīvo tajā pašā mājā, kur viņa, tādēļ mazākie mazbērni reizēm vakaros pie viņas noskrienot pat trīs četras reizes.
“Kad tuvāk nāca mana jubilejas diena, vairākas naktis nevarēju gulēt. Domāju par bērnību, skolas gadiem, par to, kas dzīvē bijis labs, kas slikts un sāpīgs. Visai dzīvei izgāju cauri. Dzīves vērtības mainās gadu gaitā. Ja es tagad varētu sākt visu no sākuma, droši vien dzīvotu citādāk,” atzīst Skaidra.
Tad viņa vairāk domātu par mīlestību un rūpētos par tās saglabāšanu. Tad viņa nenoliktu pirmajā vietā tikai darbu. Dzīves ceļš Skaidrai savijies, samezglojies, jo bija jāšķiras no pirmā vīra. Tad noslēgta otra laulība, bet pēc ļoti ilgiem laikiem pirmā mīlestība tomēr izrādījās stiprāka. Bija piedošana. Bija vēlēšanās būt atkal kopā. Tā viņa atgriezās pie pirmā vīra. “Vienmēr bijis daudz jāstrādā. Nākot mājās, līdzi nesu lielu burtnīcu kaudzi, biju pārgurusi no skolas un visām problēmām. Ja tev vairs nav laika mājām, tad jārēķinās, ka visādi var gadīties. Sievietes sūtība ir mīlēt un ziedoties, bet diemžēl mēs skrienam, darbos un problēmās ierakušās, un pazaudējam mīlestību un cilvēkus. Tik daudzas ģimenes tagad šķiras, nedomājot par bērniem. To mēs novērtējam pārāk vēlu, ko mums visiem nozīmē mājas, ģimene, kopā būšana,” saka Skaidra.
Šobrīd viņas vīrs dzīvo laukos Stradu pagastā, kur ir maza saimniecība. Skaidrai patīk piektdienās, pēc stundām, iesēsties autobusā un braukt palīdzēt saimniekot. No autobusa pieturas līdz mājām vēl kāds gabaliņš esot jāiet kājām, tad viņa varot izdomāt neizdomātās domas un atslēgties no satraukumiem. Vakaros viņa skatās “Hameleonu rotaļas”, “Panorāmu”, lasa avīzes. Labprāt televīzijā skatās daiļslidošanu, tautas dejas, koru koncertus, kultūras pārraides. Bet pirmdienas agros rītos viņa atkal uzsāk savu skolas maratonu. Un visam pa starpu Skaidra paspēj ar mājiniekiem un tuvajiem cilvēkiem jokoties un pasmieties. “Dzīvi nevar ņemt nopietni,” saka Skaidra.
Skolotāja, kas skaisti auž
Pirms 20 gadiem Skaidra joka pēc devusies uz Tautas lietišķās mākslas studiju “Sagša”. Līdzi draudzenēm – arī skolotājām, lai izmēģinātu slēptos talantus rokdarbos. Un atklājās, ka Skaidra ir izcila audēja. Austas segas, dvieļi, sedziņas un gultas pārklāji. Kādus pāris gadus viņa aušanai bija metusi mieru, bet tagad atkal “Sagšas” meitenes viņu aicinot pulciņā, un Skaidra smejot saka, ka laikam jau būs jāiet. Jā, matemātikas skolotāja pat ieguvusi tautas daiļamata meistara titulu.
Arī aušana viņai ļaujot aizmirsties. Ja visa dzīve bijusi nemitīgā skrējienā, tad vismaz pie stellēm laiks kaut nedaudz apstājas.
“Ģimenē mēs bijām četri bērni, es – vecākā. Tā man nācies vienmēr būt atbildīgai, rūpēties par mazajiem. Pēc kara bija grūti. Tētim bija jāslēpjas mežā, lai viņu nearestētu un nepratinātu. Mammu arī pratināja, nedēļu nebija mājās. Man toreiz bija deviņi gadi. Atceros, kā izvedu ārā brāļus un māsu un mēs ēdām zīles, jo cita mājās nekā nebija. Tad kaimiņtante to redzēja un mūs pabaroja. Arī studiju laikā naudas bija maz. Bet tas viss man ir iemācījis par dzīvi nesūdzēties un nečīkstēt. Es esmu iemācījusies izdzīvot jebkuros apstākļos,” saka Skaidra. Bet viņas dzīvē esot bijis daudz skaista – daudz ekskursiju, došanos uz teātriem, dažādi izbraucieni ar audzināmajām klasēm un tajā laikā, kad viņa dziedāja korī.
“Uz dzīvi kopumā atskatoties, tas tumšais palicis otrajā plānā. Es ilgi neturu ļaunu prātu un dusmas. Mirklī, kad sadusmojos, esmu jau arī piedevusi, viss ir aizmirsies. Es ātri eksplodēju. Uzliesmoju. Un tajā pašā mirklī jau atkal tālāk degu mierīgi. Skaistie dzīves mirkļi ir jātur virspusē. Un tās asaras un bēdas ir jāslēpj. Arī tad, kad ir grūti, jādzīvo. Šodien ir jābūt stipram. Tāda ir šodienas realitāte,” saka Skaidra.
