Arvis Širaks, lai gan dzīvo un strādā Rīgā, uzskata sevi par gulbenieti, jo Gulbenē aizvadīta bērnība un skolas gadi, te dzīvo arī viņa vecāki.
Arvis Širaks, lai gan dzīvo un strādā Rīgā, uzskata sevi par gulbenieti, jo Gulbenē aizvadīta bērnība un skolas gadi, te dzīvo arī viņa vecāki.
Saruna ar Arvi notika, kad viņš ciemojās dzimtajā pilsētā. Galvenā tās tēma bija Arvja aktīvā darbība studentu korporācijā “Talavija”, kur viņš ir seniors jeb valdes priekšsēdētājs.
Vispirms pastāsti nedaudz par sevi?
1999.gadā beidzu Gulbenes ģimnāziju un iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Var teikt, ka juridisko izglītību esmu ieguvis, vēl jāuzraksta diplomdarbs, tomēr jurista profesija nav mans maizes darbs. Šobrīd strādāju Valsts pārvaldē Valsts reģionālās attīstības aģentūrā, kur nodarbojos ar struktūrfondiem, pašvaldību dotācijām un projektiem. Juridiskās zināšanas ļoti noder. Darba jautājumos esmu ticies arī ar Gulbenes rajona uzņēmējiem.
Kā kļuvi par studentu korporācijas biedru?
Studentu korporācijā “Talavija” mani uzņēma pirms sešiem gadiem, jo tas ir slēgts klubs, kurā jaunus biedrus – latviešu tautības studentus – uzņem divas reizes gadā. Būdams kārtīgs students, dejoju arī Tautas deju ansamblī “Gatve”. Pēc kāda koncerta sāku runāties ar vienu ansambļa dejotāju, kurš arī dzīvoja kopmītnēs un, izrādījās, bija korporācijas biedrs. Viņš mani uzaicināja atnākt uz korporācijas viesu vakariem, kurus rīko katra semestra sākumā, lai es labāk varētu iepazīties ar “Talaviju”, tās mērķiem, darbību, tradīcijām un sadzīvi. Pēc šiem viesu vakariem katrs var izlemt, vai viņu saista “Talavijas” dzīve. Ja ir nopietna vēlēšanās kļūt par biedru, tad ieteicams viesu vakarus apmeklēt iespējami regulāri. Pēc pirmā viesu vakara sapratu, ka man nebūs laika “Talavijai”, tāpēc uz nākamo viesu vakaru aizgāju tikai pēc pusgada, kad izteicu vēlēšanos kļūt par biedru.
Kas tevi pamudināja rakstīt iesniegumu?
Par studentu korporācijām neformāli biju dzirdējis arī agrāk, jo arī manā dzimtā ir bijis korporants. Tiesa, neko sīkāk par šo cilvēku nezinu, jo viņš ir gājis bojā – pazudis Otrajā pasaules karā. Mani “Talavijai” visvairāk piesaistīja talaviešu nostāja un ideja, nacionālisms un nacionālpatriotisms, kas ir šīs organizācijas pamatā. Vispirms vienu gadu biju biedra kandidāts. Šajā laikā iepazinos ar korporācijas vispārējo uzbūvi, mācījos paukot, apmeklēju deju stundas un tamlīdzīgi.
Korporācija un deju stundas?
Jā. Dejošanu diezgan veiksmīgi apguvu jau Gulbenē, dejojot deju kopā “Rūsiņš”, tāpēc lielāku vērību veltīju tieši balles dejām, jo korporācijām ir raksturīgas klasiskās balles, kur vīrieši ierodas frakās, dāmas – vakarkleitās, balle sākas ar polonēzi, dejas spēlē pūtēju orķestris. Tiek dejots lēnais un ātrais valsis, fokstrots, tango. Deju nodarbības biedru kandidātiem organizē pati korporācija, algojot deju skolotāju. Tās notiek kopā ar studenšu korporācijas pārstāvēm, jo citādi nāktos dejot puisim ar puisi.
Kāpēc jāapgūst paukošanās?
Prasme paukoties zināmā mērā liecina par arhaismu, tas saistās ar goda aizstāvēšanas principu. Kā jau vīriešu kompānijā var gadīties arī asas vārdu pārmaiņas. Ja nesaskaņas neizdodas atrisināt mutiski, tad nav atļauts ļaut vaļu dūrēm, bet aizvainojums vienam pret otru jāizbeidz ar rapieri rokās. Mūsu korporācijā ir bijuši gadījumi, kad visu izšķir paukotāja rapieris.
Tev arī ir nācies paukoties?
Par to vēsture klusē, jo korporācijā jāievēro princips, ka par šādiem gadījumiem nekad vairs nerunā, tiklīdz nesaskaņas ir izbeigtas. Paukošanos apguvu pilnīgi no jauna.
Valdes priekšsēdētāja tituls tev piešķirts uz ilgu laiku?
Valdes priekšsēdētāja jeb seniora amats ir vēlēts uz laiku – vienu semestri. Kā jebkurā sabiedriskā organizācijā ir valde, kā arī citi iekšējie amati, piemēram, ekonoms, grāmatvedis un oldermanis jeb audzinātājs. Man kā valdes priekšsēdim ir jāatbild par korporācijas iekšējo dzīvi, jāvada sapulces, jādomā, kā prezentēt “Talaviju” citu korporāciju un arī valsts organizāciju pasākumos.
Tas nozīmē, ka korporācijai ir obligātā un saviesīgā dzīve?
Jā, tā ir. Rīgas centrā Lāčplēša ielā 28 atrodas “Talavijas” Konventa dzīvoklis jeb nams, jo gandrīz katrai korporācijai ir sava mītnes vieta. Korporācijas biedru sapulces mums notiek reizi nedēļā, kad lemjam par turpmāk darāmo. Saviesīgā dzīve ir pakārtota uzaicinājumiem, ielūgumiem. “Talavijai” vēsturiski svēta lieta ir 11. un 18.novembris.
Piemēram, 18.novembrī visas studentu un studenšu korporācijas dodas gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem, lai godinātu ne tikai savu valsti, bet arī to cilvēku piemiņu, kas ir cīnījušies par Latvijas brīvību. Gājienā netiek aizmirsts par korporācijas regālijām, lai gan trīsdesmitajos gados bija pieņemts gājienā iet frakās.
Teici, ka studenšu korporācijas ir tikai Latvijā un Igaunijā, bet nekur citur pasaulē. Tas nozīmē, ka organizējat kopīgus pasākumus?
Jā. Satiekamies, piemēram, zinātniski literārās sapulcēs un literārajos vakaros, rīkojam kopīgas balles. Ir izveidojušies arī, kā mēs sakām, korporāciju pāri, kas ne tikai savstarpēji draudzējas, bet ir apprecējušies. Arī mana dzīvesbiedre darbojas studenšu korporācijā.
Daļā sabiedrības joprojām valda uzskats, ka korporanti ir uzdzīvotāji, kam nav sveša, piemēram, iedzeršana.
Protams, kur sapulcējas vīrieši, tur ir arī alus, bet kur alus, ir arī uzdzīve, bet vienmēr ir jāzina savs mērs. Par to atgādina viens no “Talavijas” simboliem regālijās – baltā krāsa, kas nozīmē atturību no pārmērībām un saucās “Zini savu mēru, laiku un vietu!”. Citām korporācijām šis princips ir izteikts speciālā jēdzienā “11.paragrāfs”, kas nozīmē dzer, bet nepiedzeries. Ja tas netiek ievērots, iedarbojas korporācijas iekšējās sankcijas, piemēram, uz laiku var izslēgt no korporācijas. Ir gadījumi, kad izslēdz pavisam.
Vai ir noteikumi, kas jāievēro, lai kļūtu par korporantu?
Pirmais noteikums – noteikti jābūt studentam. Ir korporācijas, kur uzņem jauniešus, kas studijas jau beiguši, bet “Talavijā” tā nav. Pēc studiju beigšanas nevienu no korporācijas neizslēdz. Tajā var darboties līdz mūža galam. “Talavijas” vecākais biedrs ir profesors Nikolajs Skuja, kuram šobrīd ir 92 gadi. Viņš joprojām izrāda interesi par “Talaviju”, palaikam apmeklē pasākumus un turpina strādāt par pasniedzēju P.Stradiņa universitātē.
Arī daudzi jaunieši no Gulbenes dodas studēt uz Rīgu. Tu ieteiktu viņiem kļūt par korporācijas biedriem?
Mans brālis Arnis šogad sāka studēt un “Talavijā” jau ir uzņemts par biedra kandidātu. Protams, katram pašam jāizdara izvēle, jābūt skaidrībā par savām interesēm, jāplāno savs laiks un vajadzības. Arī brālim nespiedu to darīt, tikai bildu, lai atnāk uz viesu vakaru, iepazīstas ar to, ko darām, un tad lai pieņem lēmumu. Es neesmu vienīgais gulbenietis, kas darbojas korporācijā. “Talavijā” esam abi ar brāli, bet gulbenieši ir citās korporācijās, piemēram, Dainis Circenis, Andrejs Sergijenko un citi.
Tu pieļauj iespēju, ka varētu atgriezties Gulbenē?
Kāpēc ne, labprāt to darītu, jo arī tagad nedzīvoju Rīgā, bet Salaspilī, kur izveidojusies neliela gulbeniešu kolonija, jo dzīvo vismaz desmit gulbenieši. Neesmu pārliecināts, vai Gulbenē kāds man šobrīd varētu piedāvāt darbu, kas atbilstu manām vēlmēm, interesēm un algas latiņas augstumam.
Ko tu domā par darbu ārzemēs?
Izvēle – strādāt šeit vai ārzemēs – ir katra personīgā izvēle, bet uzskatu, ka arī Latvijā iespējams labi pelnīt. Tautas valodā izsakoties, ir jāprot nevis izgrozīties, bet grozīties, ir jābūt likteņa dotai iespējai vai pat nejaušībai. Uzskatu, ka šinī ziņā man viss ir kārtībā.
Esi mērķtiecīgs cilvēks?
Hm. Laikam esmu, jo nemitīgi iekšēji sev izvirzu nelielus mērķus, kurus cenšos sasniegt. Varbūt tā nav taustāma nauda, bet noteikts labklājības līmenis. Regulāri papildinu zināšanas sev vajadzīgā darbības jomā, ļaujos personiskiem izaicinājumiem, piemēram, izdomāju, ka gribu no Cēsīm līdz Valmierai aizbraukt ar divriteni, nopērku to un aizbraucu. Ieraugu, kā Amatas upe mutuļo, izdomāju, ka gribu upi izbraukt ar laivu un izdaru to. Man patīk šādi izaicinājumi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Arvis Širaks.
– Dzimis: 1980.gada 24.decembrī.
– Izglītība: Gulbenes ģimnāzija, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte.
– Darbs: Valsts pārvalde.
– Ģimene: precējies.
– Moto: Ej un dari!
