Cilvēku paradumi, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, mainās. Uzņēmumiem, tostarp, arī ēdināšanas, jārēķinās ar mazāku cilvēku plūsmu un pirktspēju. “Dzirkstele” aicināja uz sarunu kafejnīcas “Pērle” Gulbenē īpašnieci Viju Vasiļjevu, kura neslēpj, ka tagad, lai izdzīvotu, ir smagi jācīnās, jo atbalstu no valsts, pat vismazāko, uzņēmēja nejūt.
– Kā jums veicas šajā laikā?
– Cilvēki, protams, uz kafejnīcām iet mazāk. Tagad ir ļoti jācīnās, lai izdzīvotu. Jādomā par klientu, lai viņam būtu ērti, piemēram, pirms kāda laika kafejnīcai ielikām durvis no ielas puses, paplašinām produkcijas klāstu, klājam galdus banketiem un uz bērēm, ir kulinārija, piedāvājam kompleksās pusdienas. Esmu samazinājusi cenas. Ir jādarbojas un jādara viss, lai kaut kas notiktu. Esam piesaistījuši arī no Valsts nodarbinātības aģentūras bezdarbniekus. Ritenim ir jāgriežas, bet peļņas, protams, nekādas nav. Ir tikai mīnusi, bet mēs vismaz kaut ko darām. Manuprāt, tagad nevienam uzņēmumam nav tā, ka uzņēmējs teiktu, ka esmu uz “nullēm” un nezinu, kur naudu likt. Domāju, ka visi šodien strādā ar zaudējumiem. Mēs, mazie, knapi kaut kā peldam. Ieņēmumi ir ļoti mazi. Tomēr es negribētu no ēdināšanas pāriet uz citu jomu, jo esmu pavāre. Tā ir mana sirdslieta.
Agrāk nodarbojos ar izbraukuma tirdzniecību, piemēram, kapu svētku laikā. Tas bija ienesīgi, jo tajā laikā nebija tik daudz veikalu un tas “aizgāja”. Tad radās vietējie veikali, cilvēkiem tirdzniecība kapu svētkos nebija vairs tik aktuāla. Biznesā visam ir savs laiks. Nevar apstāties, vienmēr ir jāiet uz priekšu, ir jāmāk un jādomā, kā piesaistīt klientus.
– Kā ar apgrozījumu?
– Apgrozījums kaut kāds ir, bet nodokļus nespēju maksāt. Ir uzņēmuma sociālais nodoklis, paaugstināja PVN un ir vēl citi nodokļi. Kaut ko nedaudz nopelnām un tad saliekam “pa plauktiņiem” – šodien samaksājam vienam, otrā dienā – citam par precēm, tad par īri, vēl komunālie maksājumi, algas un tā tālāk. Un tā visu laiku. Visdrausmīgākais ir tas, ja nespēj nomaksāt nodokļus, tad par to vēl uzliek soda procentus. Man arī regulāri jāmaksā soda procenti, un tie nav mazi. Valstij vajadzēja nākt pretī mums, bet valsts ļoti maz domā par uzņēmējiem. To nejūt nemaz. Tikai laikā nenomaksāto nodokļu soda procentus jūt. Ir sajūta, ka spiež stūrī. Arī lielākās firmas tagad ir iemācījušās par laikā nenomaksātiem rēķiniem iekasēt soda procentus. Arī mūsu novada domei būtu jāpadomā, kā vietējiem uzņēmējiem palīdzēt izdzīvot.
– Kādu atbalstu jūs kā uzņēmēja vēlētos sagaidīt no valsts?
– Lai nepaceļ nodokļus, labāk lai tos kaut mazliet, bet samazina. Ja mēs kaut ko nespējam maksāt bankām vai Valsts ieņēmumu dienestam, lai neliek soda procentus. Viņi jau tikai domā, kā iekasēt, bet nedomā par mums. Miljonus var dzēst, kāpēc mums neko nedzēš un nenāk pretī, ja kavējam nodokļus? Ja kāds uzņēmums, kurš darbojas un cenšas godīgi maksāt nodokļus un algas saviem darbiniekiem, ir nonācis grūtībās, tad varbūt tam var mēģināt palīdzēt, nevis to gremdēt. Noteikti ir vajadzīga arī citādāka nodokļu politika.
– Vai esat ņēmusi kredītus uzņēmuma attīstībai?
– Man šobrīd ir tikai viens kredīts, jo bija nepieciešams iegādāties mašīnu, lai varētu normāli strādāt. Vairāk gan nekādu kredītu nav. Tagad ir bail “līst iekšā” kaut kādos projektos un ņemt jaunus kredītus. Ja nebūtu krīzes laiks, tad varbūt gan domātu par uzņēmuma paplašināšanu un jauniem kredītiem.
– Kādiem, jūsuprāt, jābūt politiķiem, ministriem, lai spētu pacelt ekonomiku?
– Visus vajadzētu nomainīt. Visu laiku valdībā grozās vieni un tie paši, tāpēc arī nevar gaidīt neko jaunu. Man nepatīk redzēt un dzirdēt amatpersonas, kas bieži vien pašas savā starpā “maļas” un risina savas personīgās ambīcijas. Valdība runā par miljoniem, bet mums jādomā, kā latu nopelnīt.
Man arī šķiet, ka tauta neies uz vēlēšanām, kuras tuvojas, jo vienkārši vairs nesaprot, par ko balsot.
– Kā vērtējat Saeimas deputāta Venta Armanda Kraukļa teikto, ka labāk lai cilvēks saņem algu aploksnē, nekā paliek vispār bez darba un pamet šo valsti?
– Ko gan mēs varam maksāt aploksnē? Piemēram, es saviem darbiniekiem var samaksāt tikai minimālo algu. Maksāt aploksnē – tas nozīmē, ka es varu savam strādniekam vairāk samaksāt, jo nav jāmaksā nodokļi. Bet ko nozīmē nemaksāt nodokļus? Valsts jau tā grimst krīzē. Tā nav pareizi – aicināt nemaksāt nodokļus. Kaut gan tajā pašā laikā tas ir koks ar diviem galiem – cilvēks, saņemot vairāk aploksnē, izdzīvotu, bet valsts tajā pašā laikā grimtu.
Mēs varam maksāt aploksnēs, bet par valsti arī ir jādomā, jo visi kopā mēs uzturam valsti. Protams, ir ļoti sāpīgi noskatīties, ka “notriec” mūsu, nodokļu maksātāju, naudu. Mēs maksājam nodokļus, bet konkrēti, piemēram, tagad izglītības ministre Tatjana Koķe dodas uz Olimpiskajām spēlēm par mūsu, nodokļu maksātāju, naudu. Man arī ir sapnis kaut kur paceļot, bet vēl pat līdz šim laikam nav sanācis. Visu laiku jākuļas, lai izdzīvotu. Draugi gan uzdāvināja nesen divu dienu braucienu uz Stokholmu. Paldies viņiem par to!
– Ko domājat par tiem uzņēmējiem, kuri savus uzņēmumus reģistrē ārzemēs, lai varētu izdzīvot šajā laikā?
– Es gan par tādiem neesmu dzirdējusi, bet, ja uzņēmējs ir tik gudrs un prot apiet mūsu birokrātiju, tad viņš ir malacis. Ja tāda iespēja ir, tad lai dara! Man patīk sava zeme, un es gribu no sirds un godīgi strādāt savā dzimtenē. Mans uzņēmums “elpo” un lēnām kust uz priekšu. Mana pārliecība ir tāda, labāk lai kaut kas notiek vismaz lēnām, nekā stāv uz vietas.
Esmu darbarūķis. Man gribas strādāt, gribas kustēt. Lai gan nebūtu slikti kā padomju laikos 55 gados, kuri drīz būs arī man, doties pensijā.
– Uzņēmējam ir jāredz uz priekšu, kas notiks pēc gada, pieciem vai desmit.
– Tagad neko nevar paredzēt. Dzirdēju televīzijā, ka 2030.gadā valstī būs tikai haoss. Ja tā padomā, mēs jau neko nezinām. Pusgada laikā viss var mainīties. Šādā ziņā padomju laiki nemaz nebija tik slikti. Bērni tika izaudzināti, visi bija paēduši. Viss bija, kā vajag. Tagad cik bieži gadās, ka vakarā kafejnīcā ienāk cilvēki un jautā pēc ēdienu atliekām, lai paēstu, jo ir izbadējušies. Lūk, kur valdība ir novedusi mūsu tautu! Un man šķiet, ka nekas arī neuzlabosies.
Bieži kafejnīcā nāk iedzīvotāji, kuri meklē iespēju strādāt. Viņi piedāvā savu darbu un ir ar mieru strādāt par minimālo algu. Pat jauni puiši nāk un lūdz darbu.
