Gulbenes ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņai ir darbs, kas patīk, apkārt saprotoši cilvēki, bet iecerētais, ja ne tūlīt, tad pamazām īstenojas skolas dzīvē.
Gulbenes ģimnāzijas direktore Lidija Ķeķere sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņai ir darbs, kas patīk, apkārt saprotoši cilvēki, bet iecerētais, ja ne tūlīt, tad pamazām īstenojas skolas dzīvē.
Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātes absolvēšanas Gulbene ir Lidijas pirmā un vienīgā darbavieta, tāpēc tai pieder direktores sirds un domas.
Augusi pedagogu ģimenē
“Skolotājiem piemīt niķis, ka viņi neprot, atnākot mājās, atstāt skolas darbu sliekšņa ārpusē. Mana mamma un tētis bija pedagogi, tāpēc abi ar brāli izaugām ar skolas problēmām piepildītā vidē. Tuvojoties izlaiduma eksāmeniem Preiļu rajona Rudzātu vidusskolā, man bija divi konkrēti sapņi. Medicīna un matemātikas un fizikas pedagoga darbs. Iespējams, to noteica fakts, ka tētis strādāja par fizikas un matemātikas skolotāju. Viņu es dievinu kā skolotāju,” saka Lidija, šodien paškritiski atzīstot, ka pēc vidusskolas beigšanas sevi novērtējusi par zemu.
“Toreiz man šķita, ko es, Latgales laukos izaugusi meitene, spēšu paveikt Rīgā, kā ar visu tikšu galā. Nobijos. Iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Kamēr kārtoju iestājeksāmenus un gaidīju galarezultātu, tēvs divas nedēļas, juzdams līdzi, nebija skuvis bārdu,” atceras Lidija. Viņa nenoliedz, ka ir sabiedrības daļa, kas uz pedagogu bērniem skatās ar neticību, uzskatot, ka vecāki visu pasaka priekšā, informē par pārbaudes darbiem un tamlīdzīgi. Lidija visu paveikusi tikai ar pašas apņēmību, centību un neatlaidību, bet vēlme mācīties toreizējā Maskavas Augstākajā kara medicīnas institūtā vienmēr paliks viņas sapņos.
Vienmēr ar atbildības sajūtu
“Man vienmēr ir bijusi liela atbildības sajūta: nenodarīt kādam pāri, lai manis dēļ citiem cilvēkiem nav jākaunas un tamlīdzīgi. Atceros, ka, mācoties vidusskolā, tēvs, kas man mācīja fiziku, izsauca atbildēt uzdoto vielu par radio darbības principiem. Nebiju iemācījusies un saņēmu divnieku. Man bija 17 gadu. Liels cilvēks, bet kaunējos skatīties tēvam acīs. Viņa atceras, kā pēc pirmās veiksmīgi nokārtotās eksāmenu sesijas institūtā šaustījusi sevi ar pārmetumiem, ka vajadzējis izvēlēties medicīnu.
“Tad es apzinājos, ka varu, ka nekas man nav uzdāvināts, ka visu esmu nopelnījusi tikai un vienīgi ar savām smadzenēm. Bija doma pāriet studēt uz Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, bet pārvarēju savu paššaustīšanu un paliku institūtā,” Lidija vēlreiz domās izstaigā studiju gadus.
Pakļauta valsts sadalei
1979.gadu Lidijai vienmēr raksturos bargā valsts sadales komisija, kad izdarīto izvēli, doties strādāt uz kādu no Latvijas skolām, vajadzēja apliecināt ar parakstu un pēc tam ar trim obligātajiem darba gadiem konkrētajā vietā. Jaunā skolotāja tolaik saņēmusi piedāvājumu strādāt dzimtajā skolā Rudzātos, bet no piedāvājuma principiāli attiekusies, jo gribējusi pārliecināties, ko spēj pati, nevis iet aiz vecāku vārda. Pedagogu kadru papildinājumu ieguva Gulbenes ģimnāzija, toreiz vidusskola.
“Beidzot augstskolu, man bija utopiska pārliecība, ka matemātiku un fiziku varēšu iemācīt visiem neatkarīgi no tā, cik kuram devusi daba. Jā. Var iemācīt katram, bet jābūt abpusējai saskaņai: skolotājs var iemācīt un skolēns vēlas iemācīties,” šo mijiedarbību Lidija uzskata par galveno. Viņa nenoliedz, ka pirmie darba gadi bijuši “rozā plīvurā” tīti, kad šķitis: visu varu un zinu.
Visu nosaka prakse
“Man bija labi mācību prakses vadītāji Kokneses un Pļaviņu vidusskolā. Viņi nostiprināja pārliecību, ka būt par skolotāju ir gan gods, gan atbildība. Viņa nenoliedz, ka fizikas skolotājam tāpat kā skolas direktoram vajadzētu būt vīrietim. “Manuprāt, direktors vīrietis prot labāk saprasties ar kolektīvu, viņam ambīcijas vienmēr ir otrajā vietā, viņš ir līdzsvarotāks. Vīrietis skolā ir zināmā veidā noteikta stingrība. Sievietes radītā stingrība ir balstīta uz emocijām, tāpēc rada baiļu sindromu, turpretim vīrieša stingrība – pietāti. Vīrieši atšķirībā no sievietēm ir vairāk prognozējami,” uzskata direktore.
Nevēlas neko nokavēt
Šo patiesību Lidija, pēc horoskopa dzimusi Svaru zīmē, nekad nav noliegusi. Viņa ir iemācījusies savaldīt emocijas un sabiedrībā neizrādīt asaras, bet idejas un visu jauno direktore vienmēr vēlējusies īstenot ātri, nekavējoties.
“Kā direktorei man ir jāredz skola kopumā, jāizprot pašreizējā situācija un jāredz vismaz pussoli uz priekšu, bet, tiecoties uz mērķi, vairākkārt esmu aizmirsusi, ka cilvēki netiek man līdzi, ka viss tik strauji, kā es vēlos, dzīvē nenotiek. Vainīgs ir mans niķis, ka negribu neko nokavēt, kaut ko palaist garām,” vērtējumos par sevi Lidija ir paškritiska. Protams, daudz kas no tā, ko direktore gribējusi ieviest spontāni, skolas dzīvē pēc diviem, trim gadiem ienāk pamazām, un to uzņem kā pašsaprotamu lietu. “Pedagogiem ir grūti mainīt gadiem pierasto kārtību, bet mūsu darbā pieļautās kļūdas tās pašas dienas vakarā izanalizēs vismaz divdesmit ģimenēs,” saka Lidija. Viņa pārliecinājusies, ka, lai izietu no konfliktsituācijas, katrreiz ir vajadzīgs individuāls risinājums, tāpēc direktore iemācījusies, ja vajadzīgs, atkāpties soli atpakaļ vai pat “pacelt balto karogu”, ja tas dod vēlamo rezultātu. “Psiholoģiski tas nav viegli,” viņa atzīst.
Bērnu niķi nemainās
Arī šī ir ģimnāzijas praksē pārbaudīta patiesība. Viņa domā, ka vienīgā atšķirība ir tā, ka šodienas skolēni ir erudītāki, zinošāki, labāk pārzina savas tiesības, dažkārt aizmirstot par pienākumiem. “Lielākā daļa skolu jaunatnes konkrēti zina, ko vēlas sasniegt. Jau desmitajā klasē ir jāizdara mācību programmu izvēle. Atbilstoši tai skolēns izvēlas nākamo specialitāti,” saka direktore.
Runājot par aktuālajām problēmām – alkoholu un narkotikām – skolā, Lidija uzskata, ka nevienu jaunieti no tām pasargāt nevar. Tikai likt saprast, kur gaisma un kur sākas tumsa, stāstot, rādot, runājot par to. Izvēle pieder jaunietim. “Man nav pieņemama pašreizējā politikas norāde, ka skolai jāuzņemas atbildība, bet man nav tiesību stāvēt pie skolas durvīm un pārbaudīt somas. Runājot par alkoholu, ja bērns to sācis lietot skolas laikā un vecāki uz to nereaģē, tad tas var kļūt par slimību. Ir vajadzīga sabiedrības aktīva darbība, jo daudzi vecāki nezina, kā rīkoties, ko darīt situācijā, ja viņu pusaudzis lieto alkoholu, lai viņš no tā nekļūtu atkarīgs. Šobrīd mums sabiedrībā eksistē tikai sodi. Pusaudzi izslēdz no skolas vai nosaka administratīvo sodu, bet problēma paliek, jo esam cīnījušies ar sekām, nevis cēloņiem. Ne pilsētā, ne rajonā mums nav grupas, kur varētu nākt šie jaunieši, lai cīnītos ar alkohola problēmu. Tādas ir, piemēram, Madonā un Rīgā, bet mātei ir vajadzīga nauda, lai turp aizbrauktu. Kas notiek? Vai nu cilvēks nodzeras, līdz beidzot saprot, ka tālāk tā nevar, vai arī beidz dzīvi,” saka Lidija.
Vēlas izveidot sporta bāzi
Lidija sevi uzskata par reālisti, kas daudz ko spēj izsapņot. Viņa nepārdzīvo, ja šos sapņus dzīvē īsteno citi. Arī saistībā ar Gulbenes ģimnāziju direktorei ir ieceres, kuras, realizējot dzīvē, iegūtu gan skolēni, gan pedagogi, gan sabiedrība kopumā.
“Gribētu, lai skolai būtu moderna, mūsdienu prasībām atbilstoša sporta bāze, ko audzēkņi var izmantot līdz vēlām vakara stundām, kur arī pedagogi varētu relaksēties pēc saspringtā darba. Fiziskās aktivitātes nozīmē veselību. Ja cilvēkam nav veselības, tad nav nekā. Ja man to izdotos realizēt, tad kā direktore es varētu teikt, ka dzīves programmu esmu izpildījusi. Izveidojot zāli, mēs atrisinātu ne tikai skolas problēmas. Ieguvēji būtu arī pilsētas iedzīvotāji,” saka Lidija. Viņa iztēlē skata arī peldbaseinu, kura izbūve savulaik tika sākta, bet atstāta novārtā. “Diemžēl mums Gulbenē nav tādas sporta bāzes, ko varētu izmantot visi pilsētnieki fiziskās veselības nostiprināšanai,” domā direktore.
Ģimnāziju nākotnē viņa skata ne tikai saistībā ar sporta aktivitātēm, bet kā modernu mācību iestādi, kas aprīkota ar datoriem, videoiekārtām, internetu, savu metodisko centru un citu. “Mūsu bērniem jau ģimnāzijā ir jāredz un jāiepazīst tas, ar ko viņi sastapsies, strādājot dažādās iestādēs un birojos. Lai tur skatītais nebūtu pārsteigums un viņi justos droši,” uzskata direktore.
Patīk brīdi pavadīt vienatnē
Kad aizvērtas skolas durvis, Lidija dodas mājās, kur viņu gaida ģimene un ar to saistītas rūpes. Diemžēl līdzi nāk arī skolas problēmas, kuras kopīgi risināmas ar dzīvesbiedru, kas arī ir pedagogs. Apzināmas dēla Matīsa un meitas Lienes, kuri mācās Gulbenes ģimnāzijā, veiksmes. “Ir brīži, kad vēlos būt vienatnē,” atzīst direktore. Katru jaunu dienu viņa ievada ar vārdiem: “Ej, Dieviņi, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās!” un vēlas dzīvot tā, lai dzīvi nevajadzētu nožēlot.
