Izrādās, ka skolai piemīt pievilkšanas spēks, īpaši tad, ja tai atdoti 44 mūža gadi. Skolotājai Laimai Gavarei Galgauskas pamatskola ir un vienmēr paliks pirmā, vienīgā un mīlētākā darbavieta.
Izrādās, ka skolai piemīt pievilkšanas spēks, īpaši tad, ja tai atdoti 44 mūža gadi. Skolotājai Laimai Gavarei Galgauskas pamatskola ir un vienmēr paliks pirmā, vienīgā un mīlētākā darbavieta.
Arī šobrīd, neilgi strādājot par pagasttiesas priekšsēdētāju, šī saikne nav zudusi.
Vai bija viegli atteikties no iemīlēta darba?
2004.gada pavasarī labprātīgi aizgāju no darba skolā, jo sapratu, ka vairs nespēju bērniem līdzi izskriet, ka jādod vietai jaunajiem pedagogiem, jo arī mana meita sāka strādāt par skolotāju. Ir jāapzinās, ka mūžīgi skolā strādāt nevar. Iekšēji biju sevi šim lēmumam sagatavojusi, tāpēc aiziešana nebija psiholoģiski grūta. Es nekavējoties ķēros pie grāmatām un ārkārtīgi daudz lasīju. Arī tad, kad vien bija kāds kultūras pasākums, biju klāt. Mans hobijs ir arī ceļošana, esmu izbraukājusi tuvus un tālus ceļus. Pēdējos gados jārēķinās ar finansiālajām iespējām, tāpēc iepazīstu Latviju. Tālākie braucieni saistās ar Itāliju un Horvātiju. Vienmēr cerēju, ka vismaz reizi mūžā nokļūšu Venēcijā. Sapnis piepildījās, pat gondolā vizinājos, vērojot kanālus un uz pāļiem celtās ēkas. Otra valsts, kas mani dziļi iespaidoja, bija skarbā zeme Norvēģija ar tās kalnu ceļiem un aizām to malās. Ir man ieceres ceļot vēl – aizbraukt uz Angliju, kur dzīvo mans brālēns – gleznotājs.
Nejūtaties atstumta?
Noteikti nē, jo skolas kolektīvs ir ārkārtīgi labestīgs. Skolas direktore Iveta Dzene vienmēr mani aicina uz skolu. Sākumā jau skrēju absolūti uz visiem bērnu pasākumiem, bet tagad tā vairs nedaru. Saviesīgos pasākumos gan esmu klāt, piemēram, ar skolas pedagogiem kopā svinu dzimšanas dienas. Arī tad, ja eju skolai garām un man gribas ieiet, es to daru. Vienmēr esmu laipni uzņemta. Iedzeram kafiju, mazliet parunājos, pastaigāju pa skolu, un ap sirdi kļūst neizsakāmi labi.
Cik daudz jums nozīmē vārdi “pirmā un vienīgā darbavieta”?
Varbūt, ka tas nav labi – strādāt tik ilgi vienā vietā, jo saka, tad cilvēks apaugot ar rutīnu. Bija vairāki piedāvājumi, bet es nevarēju izšķirties tiem par labu, nevarēju, jo man ļoti patika Galgauskas skola. Tajā viss bija tik mīļš un tuvs.
Kā nokļuvāt Galgauskā?
Universitātē studēju latviešu valodu, bet kā otru specialitāti izvēlējos vācu valodu. Tolaik sadales komisija studijas beigušajiem piedāvāja darba iespējas dažādās vietās. Kam bija pazīšanās, tie palika Rīgā, bet kāda man – lauku meitēnam – pazīšanās. Tad izlasīju, ka Rankas pamatskolā vajadzīgs vācu valodas skolotājs. Parakstīju piedāvājumu un aizbraucu uz Ranku, bet tur pa to laiku bija izlēmuši, ka paši tiks galā un es neesmu vajadzīga. Toties uzzināju, ka Galgauskā vajadzīga skolotāja. Tolaik man vārds “Galgauska” neko neizteica, tomēr ļāvos pierunāšanai. Aizbraucu mājās pie mammas un stāstu, ko esmu izdarījusi, bet viņa mierina mani un saka: “Tu neuztraucies, tas ir turpat aiz Tirzas!” Mammas dzimtā vieta ir Tirzas pagasta “Grauži”. Tas mani nomierināja.
Pirmais iespaids, atbraucot uz Galgausku?
Skola man patika, bet, paveroties visapkārt, šķita, ka te viss atrodas it kā mežā. Pirmās naktis vajadzēja pārlaist direktores kabinetā, tas mani uztrauca. Domāju, ārprāts, sestdien un svētdien gan kabinetā nepalikšu. Nolēmu doties mājās. Noskaidroju ceļu un cauri Galgauskas muižai laukā uz Sinoles krustu. Ar autobusu atbraucu līdz Jaunpiebalgai, bet tālāk no tās – ar zirgu, traktoru un automašīnu. Galvenais – tikai mājās! Jaunam meitēnam ikviens bija gatavs palīdzēt.
Atminaties pirmo darba dienu?
Mācības vēl nebija sākušās, jo darbā vajadzēja ierasties augustā. Toreizējā skolas direktore Austra Lāce jau pirmajā dienā mani, apkopējas un pionieru vadītāju norīkoja uz kolhoza rudzu lauku siet kūlīšus. Mugurā man bija pelēks kostīms, rozā blūze un kājās kurpes. Tāda arī devos uz lauku. Iedomāties nevarēju, ka tā būs. Arī siešana īpaši nevedās, lai gan zināju, kā tas darāms. Tolaik rajona skolotāju konferencē visus iepazīstināja ar jaunajiem pedagogiem. Direktore man norādīja, ka uz to esot solīdi jāsapošas, un ieteica ģērbšanās stilu mācīties no skolotājas Līnes. Izstāstīju viņai par savu garderobi, kurā bija arī vienkrāsaina sarkana kleitiņa, kas izrādījās piemērota konferencei.
Uzreiz kļuvāt arī par klases audzinātāju?
Jā. Man uzticēja 5.klasi, kurā bija 33 skolēni, jo mans nākamais vīrs Jānis Gavars no savas klases bija atstājis 8 otrgadniekus. Pirmajā skolas dienā saņēmu daudz ziedu un biju priecīga, ka neesmu vienīgā jauniņā. Bija vēl viena jauna skolotāja, ar kuru kopā dzīvojām Induļa Vītola mājas “Maldoņi” otrā stāva istabiņā. Pirmo mēnesi kopā ar audzināmo klasi diendienā pavadījām kolhoza kartupeļu tīrumos. Sākumā nebija viegli, jo teorija no prakses vienmēr atšķiras. Neiztiku bez pārpratumiem, kļūdām un nesaprašanās. Raudāt neraudāju, bet dažreiz uz skolu nācu ar bailēm, nezinot, kas nu atkal būs. Draudzene aizgāja projām, tāpēc man vēl bija jāpieskata internāts. Tad gan bija grūti. Pa tumsu vakaros vairākkārt vajadzēja nākt uz internātu, jo, tiklīdz biju tā durvis aizvērusi un tikusi pusceļā līdz mājām, atskatoties redzēju, atkal logos gaisma. Vajadzēja iet atpakaļ. Skolēni bija iemanījušies pēc manām zeķēm noteikt, kāds ārā laiks. Toreiz sievietes ar garo bikšu valkāšanu tā neaizrāvās kā šodien, tāpēc, brienot pa kupenām, zeķes samirka un bērni uzreiz pamanījās bilst, ka ir daudz sniega. (Smejas.)
Galgauska jūs saveda kopā ar Jāni.
Viņš skolā strādāja jau pirms manis. 1963.gadā apprecējāmies, piedzima meitas, un es sapratu, ka no Galgauskas nekur projām neaiziešu. Diviem skolotājiem ģimenē arī nebija slikti. Kur ir tā vieta, kur būs labāk, kur tevi gaida? Gadi pagājuši kā viena diena. Dinaijau 42, Vikai – 41 gads. Šodien mana lielākā bagātība ir mani bērni un trīs mazbērni. Vairāk man nekā nav, jo mantu neesmu sakrājusi. Tā nekad mani nav saistījusi.
Jūs bildāt, ka esat viegli pierunājama.
Tā ir, jo nespēju atteikt, ja kāds kaut ko lūdz. Ļāvos pierunāties uzņemties mācību pārzines pienākumus. 20 gadus nostrādāju par direktores vietnieci. Bija piedāvājums kļūt arī par direktori, bet atteicos, jo uzskatu, ka vislabāk tomēr ir būt skolotājai. Bērniem tolaik bija lielāka cieņa pret skolotājiem, arī vecāki bija atsaucīgāki, uzskatīja, ka skolotāja teiktais ir jāņem vērā. Nebija tā, ka bērns gudrāks par skolotāju. Nebija televizora, tikai radio un tautas namā rādītais kino, bet bērni tāpat bija ļoti gudri. Tagad viņiem ir viss pasaulīgais, bet pietrūkst pamatzināšanu. Bērni ne vairs raksta, ne tēlaini runāt prot. Tikai paskatās internetā, un viss gatavs. Cik skaisti rokraksti bija! Ilgi vēl glabāju burtnīcas, bet tagad šo to esmu atdevusi skolas muzejam. Tagad domāju, ka, iespējams, pret skolēniem esmu bijusi daudz par maigu, vajadzēja būt stingrākai.
Uzskatāt, ka savulaik profesijas izvēle bija pareiza?
Ko gan citu es būtu darījusi? Dārzniece – nē, inženiere – nē, grāmatvede – nē, jo skaitļi man nepatīk, eksaktās zinātnes arī nav domātas man. Domāju, pareizi vien ir, ka kļuvu skolotāja. Ak, jā, pēc Drustu septiņgadīgās skolas beigšanas biju nolēmusi iestāties Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, bet skolotāja mani atrunāja. Izdomāju – stāšos Bulduru dārzkopības tehnikumā, būšu dārzniece, bet māte izsaucās, ka tas neesot piemērots darbs, lai mācoties vidusskolā. Viņa neieteica man apgūt arī vēsturi, jo katrs politiķis taisot savu vēsturi pēc sava prāta. Mammas vēlēšanās bija, lai es kļūtu par skolotāju, jo viņai piemita uzskats, ka ārsts, mācītājs un skolotājs ir cienījamas profesijas. Tad jau nu esmu izvēlējusies šo cienījamo arodu un piepildījusi mammas vēlēšanos.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Laima Gavare.
Dzimusi: 1936.gada 16.septembrī Cēsu rajona Drustos.
Mācījusies: Drustu pamatskolā, Jaunpiebalgas vidusskolā, Latvijas Valsts Universitātē.
Darbs: pirmā darbavieta – Galgauskas pamatskola, tagad – Galgauskas pagasta padomes pagasttiesas priekšsēdētāja.
Vaļasprieks: grāmatas, ceļošana, darbošanās Galgauskas dramatiskajā kolektīvā.
Dzīvo: šodienai, ne rītdienai, ar optimistisku skatījumu uz dzīvi un notikumiem.
